Klods Debisī

Klods Ašils Debisī; Claude-Achille Debussy
Klods Debisī 1908. gadā.
Personīgā informācija
Dzimis	1862. gada 22. augustā ; Senžermēnanlē, Francijas impērija
Miris	1918. gada 12. martā (55 gadi); Parīze, Francija
Dzīves vieta	Parīzes priekšpilsēta Senžermena
Profesionālā informācija
Stils	Impresionisms, simbolisms
Mācības	Parīzes konservatorijā
Skolotāji	Giro
	Mūzikas portāls / Mūzikas vikiprojekts

Klods Ašils Debisī (franču: Claude-Achille Debussy, dzimis 1862. gada 22. augustā, miris 1918. gada 25. martā) ir Francijas komponists, viens no ievērojamākajiem impresionisma pārstāvjiem mūzikā. Viņa vecāki bija sīkburžuāzijas pārstāvji, kas mīlēja mūziku, taču īstā profesionālā māksla viņiem bija sveša. Nejauši agrā bērnībā gūtie muzikālie iespaidi maz sekmēja nākamā komponista māksliniecisko attīstību. Paši spilgtākie no tiem saistījās ar retajiem operas apmeklējumiem.

Dzīvesgājums Labot

7 gadu vecumā Debisī sāka apgūt klavierspēli. 10 gadu vecuma iestājās Parīzes konservatorijā. Mācijās 11 gadus klavierspēli un kompozīciju. 70. gadu beigās viņš radīja savus pirmos vokālos skaņdarbus. No 1881. līdz 1882. gadam divas vasaras strādāja par privātskolotāju Krievijā pie uzņēmēja Kārļa fon Meka atraitnes Nadeždas fon Mekas. 1884. gadā ieguva Lielo Romas prēmiju par kantāti "Pazudušais dēls", par prēmijas iegūšanu dēvas mācīties Franču akadēmijā Romā, Mediči villā.

Pēc studijām Debisi strādāja pieticīgi atalgotus skolotāja un koncertmeistara darbus. Vēlāk viņš bija brīvmākslinieks un guva ienākumus no savu darbu izdošanas un atskaņošanas.

Mūzikālās daiļrades raksturojums Labot

Debisī komponējis dažāda žanra mūziku. Tomēr viņa daiļradē skaidri izceļas trīs galvenās līnijas: skaņdarbi orķestrim (prelūdija ''Fauna diendusa'', trīs noktirnes, divas ''Tēlu'' sērijas, kuru vidū ir simfoniski triptihi ''Jūra'' un ''Ibērija''), daudz skaņdarbu klavierēm (piemēram, tādi kā ''Atspīdumi ūdenī'', ''Vakars Granādā'', ''Prieka sala'', prelūdijas, svīta ''Bērnu stūrītis'') un, beidzot, vokāli instrumentāli darbi (pirmām kārtām opera ''Peleass un Melizande'', kā arī dziesmas un kantātes).^[1]

Mūzikas valoda Labot

Debisī ir zināms kā impresionisma iedibinātājs mūzikā. Hronoloģiskā ziņā viņš faktiski stāv uz divu laikmetu robežas, viņa māksla ir pēdējais ziedošais romantisma zars un reizē arī jauna laikmeta sākums.

Studiju gados Parīzes konservatorijā Debisī jau pašā sākumā izcēlās ar neparastu akordu meklējumiem. Koncertmeistaru, kā arī solfedžo klasē, kur daudz uzmanības veltīja prasmei transponēt un veikli modulēt uz tālākām tonalitātēm un kur jaunajiem mūziķiem bija iespēja pārbaudīt savas improvizēšanas spējas, Debisī aizrāvās ar izsmalcinātiem reti sastopamiem harmoniskiem kompleksiem un secībām. Debisī juta antipātijas pret romantiskās mūzikas parādībām. Viņš noliedza romantisma ideālus, sevišķi Riharda Vāgnera interpretācijā, Debisī bez žēlastības iznīcināja veselas ainas savā operā, ja vien viņam likās, ka mūzikā iezadzies ''vāgnerisms''. 19. gadsimta deviņdesmitie gadi, kad Debisī kļuva plaši pazīstams, bija lielu pārmaiņu laiks, kas izvirzīja prasību gan pēc jaunām idejām, gan pēc jauniem izteiksmes līdzekļiem.

Debisī neatlaidīgi centās pārkāpt Rietumeiropas skolnieciski akadēmiskās, tradicionālās mūzikas robežas. Viņam prieku sagādāja saskare ar Tālo Austrumu tautu mūziku, un līdzekļus mūzikas valodas atsvaidzināšanai viņš meklēja tālā pagātnē (Palestrina, gregoriāņu korālis, franču 16. gadsimta dziesma). Senajos un primitīvajos mūzikas valodas veidos viņš saskatīja milzīgas neizmantotas iespējas mūzikas izteiksmes līdzekļu atjaunošanai un atraisīšanai. Viņš apzinājās, ka nepieciešama pilnīgi jauna valoda — asa un krāsaina, kuras mūzikas izteiksmes līdzekļiem maksimāli jāiedarbojas uz sajūtām, lai realizētu prasības pēc ''sajūtu brīvības'' mākslā.^[1]

Tematika Labot

Par galveno mūzikas objektu, par neizsmeļamu komponista iedvesmas avotu Debisī uzskatīja dabu, ''Tikai mūziķi,'' viņš teica, ''kas privileģēti uztver nakts un dienas, zemes un debesu poēziju, atveido grandiozo dabas pārveidību atmosfēru un ritmu. Mūzika pilnīgi atbilstoši atveido ūdens kustību, viļņu rotaļu, ko izraisa mainīgie vēji; muzikalitātē nekas nevar sacensties ar saulrietu. Tam, kas spēj visu uztvert iejūtīgi, tā ir vislabākā mācība.'' Debisī uzskatīja, ka mūzika jāmeklē nevis sevī, bet ārpus sevis — apkārtējā pasaulē. Mūzikas tēmas un tēli nevis jāizdomā, bet gan it kā jānoklausās dabā. Viņaprāt mūzikai jābūt dzirdei tīkamai, jāiepriecē cilvēks.^[1]

Darbi Labot

Skaņdarbi orķestrim — Prelūdija Fauna diendusa (1894), Noktirnes (1889), Jūra (1905), Attēli (1912), u.c.

Operas: Peleass un Melizande (1902)

Skaņdarbi klavierēm — Bergamaskas svīta (1890), Estampi (1903), Prieka sala (1904), Attēli (1905), Attēli divām klavierēm (1907), Svīta "Bērnu stūrītis" (1908), 24 prelūdijas, 12 etīdes, u.c.

Vokālā kamermūzika — vairāk nekā 80 dziesmas

Instrumentālā kamermūzika — Stīgu kvartets (1893), Sonāte čellam (1915), Sonāte vijolei un klavierēm (1917)

Atsauces Labot

↑ ^1,0 ^1,1 ^1,2 P. Pečerskis, A. Dorkevics (red.), L. Kārkliņš (red.). Latviešu mūzika: Raksti par mūziku V. Rīga : Liesma, 1966. 98–118. lpp.

Ārējās saites Labot

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Klods Debisī.
Klods Debisī profils AllMusic (angliski)
Kloda Debisī notis IMSLP (angliski)

Šī mūziķa biogrāfija ir nepilnīga. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[:0-1] 1,0 ^1,1 ^1,2 P. Pečerskis, A. Dorkevics (red.), L. Kārkliņš (red.). Latviešu mūzika: Raksti par mūziku V. Rīga : Liesma, 1966. 98–118. lpp.

[1]