Melnā zvīņbeka
Melnā zvīņbeka (Strobilomyces strobilaceus jeb Strobilomyces floccopus, kopš 2012. gada atzīts, ka tā ir viena suga)[1] ir Latvijā reta beku dzimtas sēne, kuras augļķermeņi ir ēdami, bet aizsargājami retuma dēļ. Iekļauta Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā[2] un Latvijas Sarkanajā grāmatā. Daļa autoru to ieskaita īpašā zvīņbeku dzimtā. Sēnes latīniskais nosaukums veidots no grieķu valodas vārda "priedes čiekuram līdzīga".
| Melnā zvīņbeka Strobilomyces strobilaceus | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Sēnes (Fungi) |
| Nodalījums | Bazīdijsēnes (Basidiomycota) |
| Klase | Himēnijsēnes (Homobasidiomycetes) |
| Kārta | Beku rinda (Boletales) |
| Dzimta | Beku dzimta (Boletaceae) |
| Ģints | Zvīņbeku ģints (Strobilomyces) |
| Suga | Melnā zvīņbeka (S. strobilaceus) |
 Melnā zvīņbeka Vikikrātuvē | |
Sēnes aprakstsLabot
- Cepurīte: krāsa pelēka vai pelēkbrūna līdz gandrīz melnai. Virsmiziņa viscaur klāta ar dakstiņu veidā izvietotām lielām, biezām melnbrūnām zvīņām, sausa, sākumā ieritināta un bieza, pelēka plīvura savienota ar kātiņu, vēlāk gar malām ar pelēkām plīvura atliekām. Forma sākumā gandrīz lodveida, vēlāk plakana. Platums līdz 10, reti 15 cm. Mīkstums porains, bālgani pelēcīgs, ar pretīgu vai zemes smaržu un dažādi vērtētu garšu,[3] griezumu vietās sārtojas, pēc tam nomelnē.
- Stobriņi: sākumā bālgani pelēki, vēlāk pelēki, vecām sēnēm tumši brūni, pieauguši kātiņam vai gar to nedaudz nolaideni. Atveres stobriņu krāsā, iespiedumu vietās sārtojas un melnē, platas un stūrainas, izstieptas virzienā uz cepurītes malu.
- Kātiņš: sākumā pelēks, pēc tam brūngani melns līdz melnam, klāts ar sīkām pārslām, ar vecumā izzūdošu pelēku gredzenu un virs tā gaišāku svītrainu augšdaļu. Blīvs, sīksts, šķiedrains, gandrīz cilindrisks, parasti viegli izliekts. Garums līdz 15 cm, resnums 1—3 cm.
- Sporas: gandrīz apaļas, tumši brūnas ar tīklveida zīmējumu, masā purpurbrūnas līdz melnām, 7—15/7—12 µm.
- Bazīdijas: no bezkrāsainām līdz gaiši brūnām, 30—40/10—16 µm.
- Cistīdas: vālesveida vai ar nosmailinātiem galiem, uz stobriņu slāņa koncentrētas, bezkrāsainas vai gaiši brūnas, 60—75/14—19 µm.[4][5]
Augšanas apstākļiLabot
Lapu koku mikorizas sēne. Aug no jūlija līdz oktobrim lapu koku un jauktos mežos auglīgās augsnēs, bieži ceļmalās. Ir ziņas, ka spēj augt arī zem skuju kokiem.[6]
Barības vērtībaLabot
Ēdama, bet ne visai garšīga un retuma dēļ aizsargājama. Daži avoti apgalvo, ka nav ēdama sliktās garšas dēļ. Spriežot pēc šīm pretrunām, šīs sēnes garša ir drīzāk gaumes un izvēlības jautājums un nav atrisināms, kamēr melnā zvīņbeka atrodas Sarkanajā grāmatā.
Līdzīgās sugasLabot
Latvijā viegli atšķirama no citām stobriņu sēnēm ar biezajām zvīņām uz cepurītes.
Skatīt arīLabot
AtsaucesLabot
- ↑ Kuo, M. (2013, December). Strobilomyces "floccopus": The old man of the woods. MushroomExpert.Com
- ↑ Noteikumi par īpaši aizsargājamo sugu (...) sarakstu, p.9.51.
- ↑ Sugu enciklopēdija
- ↑ V.Lūkins, “Bekas”, Liesma, 1978. 26. lpp.
- ↑ «Грибы СССР», Мысль, Москва, 1980., 144. lpp.
- ↑ Strobilomyces strobilaceus (Scop.) Berk. - Old Man of the Woods
Ārējās saitesLabot
| Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Melnā zvīņbeka |