Maksis Lazersons
Maksis Lazersons (1887. gada 1. februāris — 1951. gada 29. novembris) bija ebreju izcelsmes Latvijas jurists un politiķis. Bijis 1., 2. un 3. Saeimas deputāts.
| Maksis Lazersons Max Matatjahu Laserson | |
|---|---|
 | |
| Saeimas deputāts | |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1887. gada 1. februārī Jelgava, Dobeles apriņķis, Kurzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad  Latvija) |
| Miršanas dati |
1951. gada 29. novembrī (64 gadu vecumā) Ņujorka, ASV |
| Tautība | ebrejs |
| Politiskā partija | Ceire-Cion |
| Profesija | jurists |
| Augstskola | Pēterburgas Universitāte, Tartu Universitāte |
| Reliģija | jūdaisms |
Biogrāfija labot šo sadaļu
Maksis Lazersons piedzima 1887. gada 1. februārī Jelgavā tirgotāja Zusmana Lazersona ģimenē.[1] 1905. gadā pabeidza Jelgavas reālskolu, no 1906. līdz 1910. gadam studēja Pēterburgas Universitātes Juridiskajā fakultātē.[1] 1915. gadā ieguvis maģistra grādu Tartu Universitātē.[2]
1911. gadā Lazersons sāka strādāt par advokāta palīgu Harkivā, bija juriskonsulta palīgs Harkivas ielu dzelzceļu sabiedrības un Doneckas kalnrūpniecības sabiedrībā "Produgoļ". 1916. gada februārī viņš tika ievēlēts par asistentu Petrogradas Psihoneiroloģiskajā institūtā, oktobrī — par privātdocentu Pēterburgas Universitātē.[1][2] 1917. gadā pēc Februāra revolūcijas pildīja Krievijas Iekšlietu ministrijas Mazākuma tautību departamenta vicedirektora pienākumus, veicot iestrādes autonomijas piešķiršanai Igaunijai un Latvijai.[1][2] Piedalījās Viskrievijas ebreju kongresa sasaukšanā. 1920. gada janvārī Lazersons tika ievēlēts par tiesu teorijas profesoru Petrogradas Tautsaimniecības institūtā, bet vēlāk tajā pašā gadā atgriezās Latvijā.[1]
No 1922. līdz 1931. gadam bija Saeimas deputāts, no 1925. līdz 1934. gadam — Rīgas domes deputāts. Lazersons bija Ceire-Cion (vēlāk — Cionistu sociālistu partijas) centrālkomitejā.[1] Paralēli politiskajai darbībai turpināja profesionālo, no 1924. gada bija zvērināta advokāta Pētera Berģa palīgs. No 1932. gada jūnija līdz decembrim bija zvērināts advokāts Rīgas apgabaltiesā. Bija vecākais docents un profesors Rīgas Komerczinātņu institūtā, lasīja lekcijas Ebreju pedagoģiskajā institūtā un Krievu universitātes zināšanu institūta kursos.[1] Lazersons darbojās dažādās ebreju biedrībās, bija Tautu Savienības Minoritāšu komisijas loceklis un publicēja rakstus un grāmatas par jurisprudenci, tai skaitā latviešu valodā.[1]
Pēc Ulmaņa apvērsuma 1934. gada maijā Lazersons kā viens no potenciālajiem jaunā režīma pretiniekiem tika arestēts un nogādāts Liepājas koncentrācijas nometnē, no kuras tika atbrīvots oktobra beigās. Novembrī nelegāli pārcēlies uz Palestīnu.[1] 1938. gadā pārcēlies uz ASV, kļuva par docētāju Kolumbijas Universitātē. 1939. gadā Lazersonam tika atņemta Latvijas pilsonība sakarā ar to, ka viņš pieņēma Palestīnas pilsonību.[1] 1946. gadā Lazersons kļuva par asociēto profesoru.[1]
Miris Ņujorkā 1951. gada 29. novembrī. Apglabāts 2. decembrī.[3]
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ 1,00 1,01 1,02 1,03 1,04 1,05 1,06 1,07 1,08 1,09 1,10 Ēriks Jēkabsons. «Maksis Lazersons paredzēja Latvijas okupāciju». Mājas Viesis, 2015. gada 28. martā. Skatīts: 2015. gada 29. martā.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 Latvijas darbinieku galerija 1918—1928. 1929. 63. lpp.
- ↑ «Max Lazerson. Noted Labor Zionist, Educator, Dies at 64 (angliski)». JTA. 1951. gada 2. decembrī. Skatīts: 2015. gada 29. martā.