Magnuss IV

Magnuss IV (zviedru: Magnus IV) jeb Magnuss Eriksons ((zviedru: Magnus Eriksson); dzimis 1316. gada aprīlī/maijā, miris visticamāk 1374. gada 1. decembrī) bija Zviedrijas karalis no 1319. gada līdz 1364. gadam. Kā Magnuss VII (norvēģu: Magnus VII) no 1319. gada līdz 1343. gadam valdīja arī Norvēģijā, līdz ar to arī Islandē un Grenlandē. No 1332. līdz 1360. gadam pārvaldīja arī Skoni.

Magnuss IV Magnus IV
Zviedrijas karalis
Amatā 1319. gada 8. jūlijs — 1364. gada februāris (kronēts 1336. gada 21. jūlijā, Stokholmā)
Priekštecis	Birgers
Pēctecis	Albrehts
Norvēģijas karalis
Amatā 1319. gada augusts — 1343. gada 15. augusts
Priekštecis	Hokons V
Pēctecis	Hokons VI
Dzimšanas dati	1316. gada aprīlis/maijs Norvēģija
Miršanas dati	1374. gada 1. decembrī Bømlafjorden fjords, Hordalanna, Norvēģija
Apglabāts	Varnhemas klosteris, Vesterjētlandes lēne, Zviedrija
Tēvs	Eriks Magnusons
Māte	Norvēģijas Ingeborga
Dzīvesbiedrs(-e)	Namīras Blanša
Bērni	Eriks XII, Hokons VI
Reliģija	katolisms

Dzimis Norvēģijā, karaļa Hokona V meitas Ingeborgas ģimenē. Jau trīs gadu vecumā kļuva par karali. Līdz 15 gadu sasniegšanai valsti vadīja reģenti. 1336. gadā Stokholmā tika kronēts kā Zviedrijas un Norvēģijas karalis. Valdīšanas laikā Magnuss IV bieži karoja, tomēr īsti neguva panākumus, un valstī samilza pretrunas. 1343. gadā par Norvēģijas karali tika ievēlēts Magnusa dēls Hokons VI. Magnuss karoja ar Dāniju, centās iekarot Igauniju un Livoniju. Karoja arī ar Novgorodu, uz neilgu laiku ieņemot Orešekas cietoksni. Konfliktēja arī ar Hanzas savienību. Auga opozīcija Magnusa valdīšanai līdz 1364. gadā par Zviedrijas karali ievēlēja Mēklenburgas Albrehtu, bet Magnuss no 1365. līdz 1371. gadam atradās Albrehta gūsta.

Norvēģu hronikas vēsta, ka Magnuss 1374. gadā noslīka Norvēģijas fjordos. 15. gadsimta krievu leģenda apgalvo, ka Magnuss pēc kuģa avārijas esot nokļuvis Valaamu salu klosterī Lādogas ezerā, kur miris un apglabāts.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Magnuss IV.