Lunohod-1

Lunohod-1 (krievu: Луноход-1) jeb apparat 8EL № 203 bija PSRS Luna programmas automātiskais mēness mobilis. To 1970. gada 17. novembrī uz Mēness virsmas nogādāja kosmiskais aparāts Luna-17.

Lunohod-1
Lunohod-1 kopija Kosmonautikas memoriālajā muzejā Maskavā
Lunohod-1 kopija Kosmonautikas memoriālajā muzejā Maskavā
KA veidsMēness mobilis
OperatorsKarogs: Padomju Savienība PSRS
Bāzes platformaLunohod
Starta datums10.11.1970. 14:40:01 UTC
Starta vietaBaikonuras kosmodroms Karogs: Padomju Savienība PSRS
NesējraķeteProton-K / Blok D
Palaists kopā arLuna-17
Aktivitātes beigas15.09.1971.
Tīmekļa vietnehttp://selena.sai.msu.ru/Home/Spacecrafts/Lunokhod1/lunokhod1e.htm
Masa756 kg
Programma Lunohod
IepriekšējaisNākamais
8EL № 201Lunohod-2
Lunohod-1 Vikikrātuvē

Lai arī Lunohod-1 bija paredzēts tikai trīs Mēness dienu (apmēram trīs Zemes mēneši) mūžam, tas darbojās uz Mēness virsmas vienpadsmit Mēness dienas (321 Zemes dienas) līdz 1971. gada 15. septembrim un kopumā nobrauca 10,54 km.

Šis bija otrais Lunohod palaišanas mēģinājums. Pirms tam 1969. gada 19. februārī nesējraķetes avārijā tika zaudēts aparāts E-8 № 201 ar mēness mobili.

UzbūveLabot

Lunohod-1 bija Mēness transportlīdzeklis, kas izveidots no vannai līdzīga nodalījuma ar lielu izliektu vāku ar astoņiem neatkarīgi darbināmiem riteņiem. Tā garums bija 2,3 metri (ar atvērtu vāku 4,42 m), platums 2,15 m, augstums 1,92 m, masa 756 km.

Mobilis bija aprīkots ar konusa formas antenu, šaura virziena spirālveida antenu, divām televīzijas kamerām un īpašām pagarināmām ierīcēm, lai pārbaudītu Mēness grunts blīvumu un mehāniskās īpašības. Tam bija arī rentgena spektrometrs, rentgena teleskops, kosmisko staru detektori un lāzera ierīce. Transportlīdzekli darbināja akumulatori, kas Mēness dienas laikā uzlādējās no saules baterijām, kas bija uzstādītas vāka apakšpusē. Lai varētu strādāt vakuumā, mehāniskajām detaļām tika izmantota speciāla smērviela, kuras pamatā bija fluors, un elektrodzinēji (pa vienam katrā riteņa rumbā) tika ievietoti hermētiskos blokos. Mēness naktīs vāks tika aizvērts, un polonija-210 radioizotopu sildītāja bloks iekšējās sastāvdaļas uzturēja darba temperatūrā.

Lunohod vadību veica apkalpe Tālo kosmisko sakaru centrā. Apkalpē bija komandieris, vadītājs, stūrmanis, operators un bortinženieris.[1]

DarbībaLabot

Lunohod-1 tika palaists kopā ar Luna-17 1970. gada 10. novembrī 14:40:01 UTC ar nesējraķeti Proton-K / Blok D no Baikonuras kosmodroma.

1970. gada 17. novembrī 03:46:50 UTC Luna-17 ar Lunohod-1 nosēdās uz Mēness virsmas Lietus jūras rajonā ar koordinātēm 38 grādi 17 minūtes ziemeļu platuma un 35 grādi rietumu garuma. Divarpus stundas pēc nolaišanās 06:28 UTC mēness mobilis nobrauca pa trapu no nolaišanās platformas un sāka pētījumu un eksperimentu programmas izpildi.

Trīs pirmos mēnešus bez Mēness virsmas izpētes Lunohod-1 veica arī lietišķo programmu: gatavojoties plānotajam pilotētajam lidojumam, tas centās atrast piemērotu mēness kabīnes nosēšanās rajonu. Vispirms mobilis devās uz dienvidaustrumiem. Trešās mēness dienas beigās tā maršruta virziens mainījās uz ziemeļrietumiem. Lunohod vadītāju apkalpei bija uzdevums: izmantojot tikai navigācijas līdzekļus (nevis vecās sliedes), izvest mobili uz Luna-17 nolaišanās pakāpi. 18. janvārī Lunohod-1 atgriezās savā nosēšanās vietā. Pēc tam tas devās uz ziemeļiem, turpinādams zinātnisko programmu. 1971. gada 20. februārī, pēc 4. Mēness dienas beigām, TASS paziņoja par pilnīgas trīs mēnešu darba programmas darbu izpildi. Tā kā mobiļa resursi pārsniedza plānoto, vadības grupa kopā ar zinātniekiem izstrādāja papildu darbu programmu nākamajai Mēness dienai, kā arī vēl nākamajām.

1971. gada 15. septembris Lunohod-1 bija 11. Mēness dienas beigas. Pēdējos sakaru seansos tika konstatēts, ka hermētiskajā konteinerā sāka kristies temperatūra, jo bija izsmelts izotopu siltuma avota resurss. 12. Mēness dienas sākumā 30. septembrī vairs neizdevās nodibināt sakarus ar mobili. 4. oktobrī visi mēģinājumi nodibināt kontaktus ar to tika pārtraukti.

Lunohod-1 trīs reizes pārsniedza savu garantēto resursu. Pa Mēness virsmu tas nobrauca 10 540 m, apsekojot 80 000 m² platību, nosūtīja uz Zemi 211 Mēness panorāmas un 25 tūkstošus attēlu. Maksimālais kustības ātrums bija 2 km/h. Lunohod aktīvās pastāvēšanas kopējais ilgums bija 301 diennakts 6 stundas 37 minūtes. 157 seansos ar Zemi tika nodotas 24 820 radiokomandas. Mēness grunts virsmas fizikālo mehānisko īpašību noteikšana tika veikta 537 ciklus, 25 vietās tika veikta grunts ķīmiskā analīze.

Lunohod-1 veiktais ceļš pa mēness dienām[2]
Mēness diena datums Attālums (metri) Piezīmes
1. 1970. gada 17. novembris — 24. novembris 197 Uz dienvidaustrumiem
2. 1970. gada 8. decembris — 23. decembris 1522 Uz dienvidaustrumiem
3. 1971. gada 7. janvāris — 21. janvāris 1936 Uz dienvidaustrumiem, pēc tam uz ziemeļrietumiem, 18. janvārī atgriežoties pie Luna-17
4. 1971. gada 7. februāris — 20. februāris 1573 Uz ziemeļiem, 540 m krātera izpēte
5. 1971. gada 7. marts — 20. marts 2004 540 m un 249 m krāteru izpēte
6. 1971. gada 6. aprīlis — 20. aprīlis 1029 540 m un 240 m krāteru izpēte
7. 1971. gada 6. maijs — 20. maijs 197 540 m krātera izpēte, pārvietošanās uz ziemeļrietumiem, neliela krātera izpēte
8. 1971. gada 4. jūnijs — 11. jūnijs 1560 Pārvietošajās pa sarežķītu reljefu starp krāteriem
9. 1971. gada 3. jūlijs — 17. jūlijs 219 Uz ziemeļrietumiem, pēc tam uz ziemeļaustrumiem
10. 1971. gada 2. augusts — 16. augusts 215 Uz ziemeļiem, 200 m krātera izpēte
11. 1971. gada 31. augusts — 15. septembris 88 200 m krātera izpēte

2010. gada martā NASA zonde Lunar Reconnaissance Orbiter nofotografēja Luna-17 nolaišanās vietu. Attēlos bija redzams nolaižamais aparāts un mobiļa sliedes.[3] 2010. gada aprīlī Apache Point Observatory Lunar Laser-ranging Operation komanda paziņoja, ka ar šo fotogrāfiju palīdzību viņi ir atraduši sen pazaudēto Lunohod-1 un saņēmuši atstaroto signālu no lāzera atstarotāja.

AtsaucesLabot

  1. Луна-17 epizodsspace.airbase.ru
  2. «Лунные зонды СССР». astronaut.ru.
  3. Soviet Union Lunar Rovers NASA, 2010-03-18

Ārējās saitesLabot