Plātņu tektonika

Plātņu tektonika ir mūsdienu ģeoloģiska teorija par litosfēras kustību. Šī teorija apgalvo, ka Zemes garoza sastāv no vairākām tektoniskām plātnēm, kuras visu laiku atrodas pastāvīgā kustībā attiecībā vienai pret otru. Okeāniskā tipa Zemes garozas plātnes visu laiku atjaunojas, spredinga procesā veidojot jaunas virsmas. Savukārt subdukcijas dēļ okeāniskās plātnes tiek bīdītas zem kontinentālajām vai salu lokiem un iegrimst Zemes mantijā, kur tās izkūst. Plātņu tektonika skaidro arī zemestrīču, vulkānu izvirdumu veidošanos, kuri visbiežāk notiek tieši pie plātņu robežām.

1920. gadā Alfrēds Vegeners pirmo reizi izvirzīja teoriju, ka Zemes garoza kustas tieši tektonisko plātņu kustības rezultātā. Sākotnēji šī teorija neguva atbalstu no pārējiem zinātniekiem. Teorijas atdzimšana notika 1960. gadā, kad tika iegūti dati no okeānu dzīļu mērījumiem, kuri liecināja par plātņu paplašināšanos un subdukciju (palīšanu zem citām plātnēm). Šie priekšstati apvienojumā ar veco kontinentu dreifēšanas teoriju izveidoja plātņu tektonikas mūsdienu teoriju, kura drīz vien kļuva par vispārpieņemtu koncepciju zinātnēs par Zemi.

Teorijas vēsture

20. gadsimta sākumā teorētiskajā ģeoloģijā tika izvirzīta kontrakciju hipotēze. Tas ir, Zeme atdziest līdzīgi tikko izceptam ābolam, respektīvi, uz tās virsmas veidojas grumbas, ko dēvējam par kalniem. Šīs idejas tālāk attīstījās ģeosinklināles teorijā, kura ir izveidota uz kroku būvju studiju pamata. Šo teoriju noformulēja Dž. Dens, kas izostāzes principu pievienoja pie kontrakciju hipotēzes. Saskaņā ar šo koncepciju Zemes garoza sastāvēja no granīta (zem kontinentiem) un bazalta (zem okeāniem). Saspiežoties okeāna dziļvagām, rodas tangenciālie spēki, kuri savukārt virza kontinentus. Tādā veidā veidojas kalnu grēdas, kuras laika gaitā noārdās. Viela, kura noārdās, nonāk atpakaļ dziļvagās.

Tektoniskās plātnes

Zemes galvenās plātnes^[1]
nosaukums	platība 10⁶ km²

Klusā okeāna plātne	103.3
Āfrikas plātne	78.0
Ziemeļamerikas plātne	75.9
Eirāzijas plātne	67.8
Antarktīdas plātne	60.9
Austrālijas plātne	47.2
Dienvidamerikas plātne	43.6

Zemes tektoniskajām plātnēm robežas ir aptuvenas. Tās iedala primārajās, sekundārajās un terciālajās plātnēs. Uz primārajām balstās 6 kontinenti un Klusais okeāns. Sekundārās plātnes platības ziņā ir mazākas par primārajām, savukārt terciālās plātnes ir primāro un sekundāro plātņu daļas.

Primārās plātnes

Sekundārās plātnes

Terciālās plātnes

primārās un sekundārās plātnes	terciālās plātnes
Āfrikas plātne	Madagaskaras plātne Seišelu plātne Somālijas plātne Nūbijas plātne
Antarktīdas plātne	Dienvidsendviču plātne Kergelēna plātne
Austrālijas plātne
Arābijas plātne
Dienvidamerikas plātne
Eirāzijas plātne	Adrijas plātne Amūras plātne Anatolijas plātne Bandas jūras plātne Birmas plātne Egejas jūras plātne Ibērijas plātne Irānas plātne Moluku jūras plātne
Klusā okeāna plātne
Kokosu plātne
Indijas plātne
Huana de Fuka plātne
Naskas plātne
Filipīnu plātne
Skotijas plātne
Ziemeļamerikas plātne

Skatīt arī

Kontinentu dreifs

Atsauces

↑ ^ Brown, W. K.; Wohletz (2005). "SFT and the Earth's Tectonic Plates". Los Alamos National Laboratory. Retrieved 2007-03-02.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Plātņu tektonika.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Encyclopædia Universalis raksts (franciski)

Šis ar ģeoloģiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[1] Brown, W. K.; Wohletz (2005). "SFT and the Earth's Tectonic Plates". Los Alamos National Laboratory. Retrieved 2007-03-02.

[1]