Lielais grizons

zīdītāju suga

Lielais grizons (Galictis vittata) ir vidēja auguma sermuļu dzimtas (Mustelidae) plēsējs, kas pieder grizonu ģintij (Galictis). Grizonu mēdz saukt arī par lielo Dienvidamerikas tini. Lielā grizona tuvākais radinieks ir mazais grizons.

Lielais grizons
Galictis vittata (Schreber, 1776)
Lielais grizons
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseZīdītāji (Mammalia)
KārtaPlēsēji (Carnivora)
ApakškārtaSuņveidīgie (Caniformia)
VirsdzimtaSermuļu virsdzimta (Musteloidea)
DzimtaSermuļu dzimta (Mustelidae)
ApakšdzimtaSermuļu apakšdzimta (Mustelinae)
ĢintsGrizoni (Galictis)
SugaLielais grizons (Galictis vittata)
Izplatība
Lielais grizons Vikikrātuvē

Lielais grizons ir plaši sastopams Dienvidamerikas teritorijā un Centrālamerikā. Ziemeļos to apdzīvotās teritorijas galējā robeža ir Meksikas dienvidi, bet dienvidos tā ir Bolīvija un Argentīnas ziemeļi.[1] Tas apmetas gan lietus mežos, gan savannā, gan sausos, retos mežos un krūmājos. Parasti to var novērot kādas tekošas ūdenstilpes tuvumā, pie avotiņa vai nelielas upītes. Lielais grizons apmetas arī zemos kalnos līdz 1200 metriem virs jūras līmeņa.[2]

Lielajam grizonam kā visiem sermuļu dzimtas dzīvniekiem ir garš, muskuļots ķermenis ar īsām kājām. To aste ir salīdzinoši īsa. Ķermeņa garums kopā ar galvu ir 47—55 cm, astes garums 14,5—16 cm, svars 1,3—3,1 kg. Mātītes ir nedaudz slaidākas un mazākas par tēviņiem.[3] Ķepas platas, ar gariem nagiem, kas tiek lietoti, lai labāk satvertu medījumu, un starp pirkstiem ir daļēja peldplēve. Acis ir mazas un melnas, bet, atstarojot gaismu, tās izskatās zilganzaļas.[2] Ausis ļoti mazas, pieglaustas pie galvas. Zobi lieli un spēcīgi.[3]

Kažoka krāsa visai ķermeņa augšdaļai ir sudraboti pelēka, bet kājas, purns, pakakle un vēders melni. Balta josla sejā izceļ uzacu daļu, tieši virs acīm un stiepjas visa kakla garumā, reizēm līdz pleciem, atdalot melno pakakli no pelēkās augšdaļas.[2] Kažoka matojums ir garš un mīksts.[4]

Grizoni ir veikli lodātāji un kāpelētāji, tādēļ tie bieži apmetas akmeņu krāvumos, kā arī grizons vienmēr apmetas ūdens tuvumā. Pateicoties daļējām peldplēvēm starp pirkstiem, tie ir labi peldētāji.[2]

Lielie grizoni pamatā ir nakts dzīvnieki, bet reizēm iziet medībās arī dienas laikā. Tie ir ļoti sociāli dzīvnieki, tādēļ tie bieži turas pa pāriem vai nelielās grupās, kas kopā guļ, ēd, skrien un spēlējas. Tiem ir labi attīstīta arī savstarpējā vokalizācija. Lielie grizoni asi rej, kad ir nobiedēti. Grizonus var viegli pieradināt un apmācīt, lai palīdzētu cilvēkiem medīt šinšillas, vai tos lietoja mājās, lai medītu grauzējus . Tomēr mūsdienās tas ir aizliegts, gūstīt savvaļā grizonus un izmantot kā mājdzīvniekus.[2]

Grizoni ir tipiski plēsēji, un galvenokārt pārtiek no gaļas. Grizoni medī gan naktī, gan dienā, bieži nelielās grupās. Ikviens mazāks dzīvnieks par grizonu ar kļūt par tā medījumu, kā ķirzakas, čūskas, vardes, putni, peles, šinšillas un citi grauzēji. Grizoni tāpat izēd no ligzdām olas un apēd kādu augli.[2]

Savu upuri lielais grizons nokož ar strauju kodienu kaklā no mugurpuses.[2]

Novērojumi dabā liecina, ka mazuļi lielajiem grizoniem var dzimt martā, augustā, septermbrī un oktobrī. Parasti piedzimst 2—4 mazuļi. Diemžēl grizonu pētījumi nav pietiekami, līdz ar to faktu materiāls ir ļoti skops.[2]

  1. «Galictis vittata (Greater Grison)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 30. jūnijā. Skatīts: 2010. gada 23. janvārī.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 2,6 2,7 «New Page 1». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 9. jūlijā. Skatīts: 2010. gada 23. janvārī.
  3. 3,0 3,1 «гризон, большой гризон (Galictis vittata), ареал окрас размер гризона, вес голос среда обитания враги гризонов, пища добыча поведение созревание размножение потомство гризона,...». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 5. aprīlī. Skatīts: 2010. gada 23. janvārī.
  4. «ADW: Galictis vittata: Information». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 15. aprīlī. Skatīts: 2010. gada 23. janvārī.

Ārējās saites

labot šo sadaļu