Lielais bads Īrijā (īru: An Gorta Mór, angļu: Great Famine), pazīstams arī kā Kartupeļu bads, bija bada un slimību periods Īrijā no 1845. līdz 1852. gadam. Tā bija vēsturiska līmeņa sociālā krīze, kas būtiski ietekmēja Īrijas sabiedrību.

Lielā bada laikā (1847)

Lielā bada laikā gāja bojā aptuveni 1 miljons cilvēku un vairāk nekā 1 miljons pameta valsti, kā rezultātā no 1841. līdz 1871. gadam iedzīvotāju skaits samazinājās par 20—25% (dažās pilsētās līdz pat 67%). No 1845. līdz 1855. gadam Īriju pameta vismaz 2,1 miljons cilvēku. Tā kā visvairāk cieta Īrijas rietumu un dienvidu daļa, kur dominēja īru valoda, šo periodu īru valodā dēvēja par an Drochshaol — "slikta dzīve".

Bada cēlonis bija kartupeļu fitoftoroze, kas 1840. gados skāra kartupeļu ražu visā Eiropā, izraisot papildu 100 tūkstošu nāves gadījumu ārpus Īrijas. Valdības rīcību bada posta mazināšanai apturēja jaunā vigu administrācija Londonā, kas daļēji pieturējās pie laissez-faire ekonomiskās doktrīnas, daļēji tāpēc, ka uzskatīja, ka bada cēlonis ir morāles trūkums. Londonas atteikšanās aizliegt pārtikas eksportu no Īrijas bada laikā nekavējoties izraisīja strīdus, veicinot pretbritu noskaņojumu un neatkarības iegūšanas kampaņu. Saasinājās etniskā un reliģiskā spriedze, vairojot nacionālismu un republikānismu gan Īrijā, gan īru emigrantu vidū visā pasaulē.

Ārējās saites

labot šo sadaļu