Dzimusi 1908. gada 3. aprīlī Grostonas pagastā Ezermuižā zemnieka Voldemāra Vankina ģimenē. 10 gadu vecumā zaudējusi māti. Pēc Bērzaunes otrās pakāpes pamatskolas absolvēšanas kopā ar brāli Teodoru pārcēlās uz Jūrmalu. 1929. gadā absolvējusi Rīgas Jūrmalas pilsētas Dubultu vidusskolu. 1930. gadā iestājusies Latvijas Universitātē, kur studējusi vēsturi Vēstures un Filoloģijas fakultātē. 1934. gadā pirmo reizi piedalījusies arheoloģiskajos izrakumos Elvīras Šnores vadībā. Patstāvīgus arheoloģiskos izrakumus vadījusi kopš 1948. gada.[1]
Strādāja Latvijas Pieminekļu valdē (1936—1944), līdztekus studēja Latvijas Universitātē, ko beidza 1941. gadā. Bija Valsts Vēsturiskā muzeja, vēlāk Latvijas PRS Vēstures muzeja Arheoloģijas nodaļas vadītāja (1944—1986).
Vadīja arheoloģiskos izrakumus Sārnates, Siliņupes, Leimanišķu neolīta apmetnēs, kā arī Kalniešu un Boķu kapulaukos.[2]
- Lūcija Vankina. Pirmatnējās kopienas iekārta un agrais feodālisms Latvijas PSR teritorijā: VIII g.t. pr. m. ē. - XII gs. Ceļvedis pa Latvijas PSR Vēstures Muzeja ekspozīciju. Rīga: 1959. - 72 lappuses
- Ванкина Л., Граудонис Я., Шноре Э. Археологические данные по этногенезу Латвии. Maskava: 1964. (krieviski)
- Ванкина Л. В. Торфяниковая стоянка Сарнате. Rīga: Zinātne, 1970 - 175 lappuses (krieviski)
- Vladislavs Urtāns, Lūcija Vankina, Andrejs Vasks. Latvijas senatne. Rīga: Avots, 1981. - 93 lpp.
- Lūcija Vankina. Mūsu mājas: pa atmin̦u cel̦iem. Rīga: Zinātne, 1994. - 116 lappuses
- Lūcija Vankina. The collection of stone age bone and antler artefacts from lake Lubāna. Latvijas Vēstures muzeja raksti. Rīga: N.I.M.S, 1999. - 290 lpp. (angliski)