Krabjēdājroņu cilts (Lobodontini) ir viena no roņu dzimtas (Phocidae) ciltīm.[1] Tā apvieno 4 ģintis, kurās katrā ir tikai viena suga. Krabjēdājronis (Lobodon carcinophagus) ir visbiežāk sastopamais ronis pasaulē, bet jūras leopards (Hydrurga leptonyx) ir vienīgais roņu dzimtā, kas pamatā pārtiek no zīdītāju gaļas.

Krabjēdājroņu cilts
Lobodontini
Krabjēdājroņi (Lobodon carcinophagus)
Krabjēdājroņi (Lobodon carcinophagus)
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseZīdītāji (Mammalia)
KārtaPlēsēji (Carnivora)
ApakškārtaSuņveidīgie (Caniformia)
VirsdzimtaAirkāji (Pinnipedia)
DzimtaRoņi (Phocidae)
CiltsKrabjēdājroņu cilts (Lobodontini)

Visas krabjēdājroņu sugas mājo Antarktīdas tuvumā. Vedela ronim (Leptonychotes weddellii) patīk malasledus, bet pārējās sugas pamatā uzturas ap un uz ledus jūrā.

 
Krabjēdājroņu zobi

Pastāv viedoklis, ka krabjēdājroņu cilts miocēna beigās vai pliocēna sākumā ir atdalījusies no jūrasziloņiem (Mirounga) laikā, kad tie ir pārvietojušies uz dienvidiem, pametot Atlantijas okeānu un sākot dzīvot Dienvidu okeānā.[2] Visām cilts sugām piemīt īpaša zobu forma ar izcilņiem un asām šķautnēm, kas piemērota ūdens filtrācijai, uzķerot mazākus jūras dzīvniekus. Zinātniskais vārds Lobodontini latviski nozīmē zobi ar izciļņiem. Tādējādi šīs sugas ieņem noteiktu, specializētu nišu plēsēju kārtā. Tie ir vienīgie roņi, kas pamatā barojas ar Antarktikas kriliem (Euphausia superba). Toties jūras leopards ir vienīgais ronis, kas medī citus roņus un pingvīnus, turklāt saglabājot spēju filtrēt ūdeni un baroties ar kriliem.[3]

Krabjēdājroņu cilts sugas ir visbiežāk sastopamie roņi. Pasaulē dzīvo vairāk kā 30 miljoni šīs cilts roņu, kas sastāda vismaz 50% no visiem pasaules roņiem.[4] Dabas pētnieki to skaidro ar Dienvidu okeāna bagātīgajiem krilu resursiem.[5] Kā arī tās var būt netiešas sekas intensīvajām vaļu medībām 19. un 20. gadsimtā, kas palielināja krilu pieaugumu okeānā.[6]

  1. In Wilson, Don E., and Reeder, DeeAnn M., eds. Mammal Species of the World: A Taxonomic and Geographic Reference (3rd ed.). Baltimore: Johns Hopkins University Press, 2 vols. (2142 pp.). ISBN 978-0-8018-8221-0. OCLC 62265494
  2. Fyler, C.A.; Reeder, T.W.; Berta, A.; Antonelis, G.; Aguilar, A.; Androukaki (2005), "Historical biogeography and phylogeny of monachine seals (Pinnipedia: Phocidae) based on mitochondrial and nuclear DNA data", Journal of Biogeography 32: 1267–1279
  3. Boyd, I. 2002. Antarctic Marine Mammals. in Encyclopedia of Marine Mammals, pp. 30-36. Academic Press.
  4. Laws, R.M. Seals. In: Laws, R.M. (ed) Antarctic Ecology, Vol. 2, Academic Press, London, pp. 621-675
  5. Erickson, A. W., Siniff, D. B., Cline, D. R. and Hofman, R. J. (1971). Distributional ecology of Antarctic seals. In: G. Deacon (ed.), Symposium on Antarctic Ice and Water Masses, pp. 55-76. Sci. Comm. Antarct Res., Cambridge, UK.
  6. Mori, M. & Butterworth, D. (2006). A first step towards modelling the krill-predator dynamics of the Antarctic ecosystem. CCAMLR Science 13, 217-277.

Ārējās saites

labot šo sadaļu