Kelē rumpucis
Kelē rumpucis (Helvella queletii, arī Paxina queletii, Helvella solitaria un Acetabula queletii) ir Latvijā ļoti reti sastopama rumpuču ģints sēne. Pirmoreiz Latvijā uzieta 2004. gadā.[1]
| Kelē rumpucis Helvella queletii | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Sēnes (Fungi) |
| Apakšvalsts | Augstākās sēnes (Dikarya) |
| Nodalījums | Asku sēnes (Ascomycota) |
| Apakšnodalījums | Kaussēņu apakšnodalījums (Pezizomycotina) |
| Klase | Kaussēnes (Pezizomycetes) |
| Apakšklase | Kaussēņu apakšklase (Pezizomycetidae) |
| Kārta | Kaussēņu rinda (Pezizales) |
| Dzimta | Rumpuču dzimta (Helvellaceae) |
| Ģints | Rumpuči (Helvella) |
| Suga | Kelē rumpucis (H. queletii) |
 Kelē rumpucis Vikikrātuvē | |
Taksonomija
labot šo sadaļuSugu aprakstījis Dž. Bresadola 1883. gadā un devis tai franču mikologa Lisjēna Kelē vārdu.[2] Pēc diviem gadiem šo pašu nosaukumu kādai sugai deva Šulcers,[3] taču viņa nosaukums pēc četriem gadiem tika mainīts uz Gyromitra queletii, bet pašlaik Šulcera domātā suga tiek uzskatīta par parastās bisītes varietāti.[4] Index Fungorum par pareizo nosaukumu uzskata Paxina queletii.[5] Arī cits nosaukums, Helvella solitaria, var gan būt H. queletii sinonīms, gan attiekties uz citu sugu ar sinonīmu H. confusa.[6]
Sēnes apraksts
labot šo sadaļu
- Cepurīte: saspiesta no sāniem, sākumā kausveida ar ieritinātu maliņu, vēlāk bļodiņas veida, gluda vai vāji krunkota, maliņa viļņota, vecumā bieži saplaisājusi. Virspuses krāsa tumši brūnganpelēka līdz sarkanīgi brūnai ar retiem sīkiem matiņiem, apakšpuse mitrā laikā tai pašā krāsā, izžūstot gaišāka, īpaši pie kātiņa. Apakšpuse klāta ar gaiši pelēcīgu vai bālganu graudainu apsarmi, kas mikroskopā redzama kā sīku matiņu kušķi.[6] Platums 2—6 (8) cm. Mīkstums balts, plāns, trausls, ar nepatīkamu peļu smaržu.
- Kātiņš: Bālgans vai bāli brūngans, dziļi rievains, dzīslas praktiski nepāriet uz cepurīti, nav dobs. Garums 1—5 (11) cm, resnums 0,7—1,5 (4) cm (lielākos skaitļus iekavās norāda Ziemeļamerikas avots).[7]
- Sporas: bezkrāsainas, eliptiskas, galos noapaļotas, vienšūnas, gludas, ar vienu lielu eļļas pilienu, 17—22/10,5—14 µm.[8]
- Aski: ar astoņām sporām, 170—225/13—16 µm.
- Parafīzes pavedienveidīgas, gaiši brūnas, ar šķērssienām, sākotnēji noapaļotās, bet vecumā smailās galotnes virzienā paplašinās līdz 4—8 μm.[7][9]
Augšanas apstākļi
labot šo sadaļuSaprotrofs, iespējams, ka veido mikorizu. Aug pa vienam gaišos dažādu koku mežos un apstādījumos, smilšainās augsnēs, reti uz pūstošas koksnes,[6] pavasarī un vasarā. Ļoti rets Latvijā, biežāks Rietumeiropā, biežs Ziemeļamerikā, atrasts arī Indijā un Ziemeļāfrikā.[7][10]
Barības vērtība
labot šo sadaļuDatu par ēdamību nav. Svaigas sēnes nepatīkamā smarža un garša dažiem avotiem dod pamatu ieskaitīt to neēdamajās sēnēs.[6][11] Arī Latvijas avoti to nosauc par neēdamu.[12]
Līdzīgās sugas
labot šo sadaļuKātkausa rumpucis ir ar līdzīgas formas un krāsas cepurīti, taču atšķirībā no tā, Kelē rumpucim ir gaišs, krasi dzīslots kātiņš.[13] Kausa rumpucis un Latvijā neatrastais Helvella costifera atšķiras ar to, ka to kātiņa dzīslas lielā garumā turpinās un zarojas uz cepurītes apakšdaļas, kamēr Kelē rumpucim tās turpinās tikai dažus milimetrus.[7][8]
Ārējās saites
labot šo sadaļu| Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Kelē rumpucis |
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ «Jaunas rumpuču sugas Latvijā». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 10. jūnijā. Skatīts: 2020. gada 10. jūnijā.
- ↑ Mycobank: Bresadola, G. 1883. Fungi Tridentini. 1(3):27-42
- ↑ Search on : Mycobank, Helvella queletii
- ↑ Mycobank: Helvella queletii Schulzer, Hedwigia 24 (4): 149 (1885) [MB#547466]
- ↑ Index Fungorum
- ↑ 6,0 6,1 6,2 6,3 MycoWeb: Гельвелла Келе
- ↑ 7,0 7,1 7,2 7,3 Kuo, M. (2012, October). Helvella queletii species cluster. MushroomExpert.Com
- ↑ 8,0 8,1 California Fungi — Helvella solitaria
- ↑ Агеев Д. В., Бульонкова Т. М. Лопастник Келе (Helvella queletii) – Грибы Сибири
- ↑ Discover Life map
- ↑ Энциклопедия грибов: Гельвелла Келе
- ↑ Fungi.lv: Kelē rumpucis
- ↑ Fungikingdom: Mycology lessons, articles, photos and descriptions of northeastern fungi by Dianna Smith