Karols Irzikovskis (poļu: Karol Irzykowski; dzimis 1873. gada 23. janvārī, miris 1944. gada 2. novembrī) bija poļu rakstnieks, žurnālists, dzejnieks, dramaturgs, tulkotājs, kritiķis un šahists. Polijas literatūras akadēmijas loceklis.[1]

Karols Irzikovskis
Karol Irzykowski
Karols Irzikovskis
Personīgā informācija
Dzimis 1873. gada 23. janvārī
Valsts karogs: Krievijas Impērija Pilzno, Polijas Karaliste, Krievijas Impērija (tagad Karogs: Polija Polija)
Miris 1944. gada 2. novembrī (71 gads)
Valsts karogs: Polija Žirardova, Polija
Tautība polis
Literārā darbība
Nodarbošanās rakstnieks, žurnālists, dzejnieks, dramaturgs, tulkotājs, kritiķis, šahists
Valoda poļu valoda
Literatūras virzieni Modernisms

Cēlies no senas šļahtiču dzimtas. Mācījies Berežanu un Ļvivas ģimnāzijās. Iestājies Ļvivas Universitātē, taču materiālu grūtību dēļ nav to pabeidzis. Strādājis par vācu valodas skolotāju, stenogrāfistu, vēlāk arī par žurnālistu.

1908. gadā pārcēlies uz Krakovu. Sadarbojies ar demokrātiskā laikraksta Nowa Reforma redakciju. Pēc Pirmā pasaules kara dzīvojis Varšavā. Vadījis Polijas Seima stenogrāfijas biroju. Sadarbojies ar Varšavas literārajiem izdevumiem Wiadomości Literackе (1924—1933) un Robotnik (1922—1934). Bijis viens no laikraksta Europa redaktoriem (1929—1930). Izvirzījies par vienu no Polijas vadošajiem literārajiem kritiķiem, bijis dramaturģijas apskatnieks žurnālā Rocznik Literacki. 1933. gadā kļuvis par Polijas literatūras akadēmijas locekli.

Otrā pasaules kara laikā piedalījies Varšavas sacelšanās kaujās un ticis ievainots kājā. Ievietots hospitālī Žirardovā, taču miris iekaisuma rezultātā. Apglabāts Krakovā.

Bijis viens no tā sauktās "Jaunās Polijas" (poļu: Młoda Polska) kustības dalībniekiem, kuri laikā no 1891. līdz 1918. gadam veicināja modernisma ienākšanu Polijas kultūrā. Savā pazīstamākajos darbos - romānā Pałuba un stāstā Sny Marii Dunin - Irzikovskis sniedza detalizētu un smalku indivīda iekšējās cīņas analīzi starp apziņu un zemapziņu, un apliecinājis sevi kā psiholoģiskās analīzes meistaru. Arī turpmākajā daiļradē devis interesantus psiholoģisko problēmu piemērus. Kā literārais kritiķis bijis smalks analītiķis ar izteikti socioloģiskām tendencēm savās kritiskajās apcerēs.

Visu dzīvi aizrāvies ar šahu. Vienā no viņa pirmajām drāmām "Uzvara" (poļu: Zwycięstwo) darbība notiek uz šaha galdiņa. No 1895. līdz 1914. gadam bijis viens no vadošajiem Polijas šahistiem. No 1908. gada bijis aktīvs Krakovas šaha kluba biedrs. 1921. gadā publicējis eseju "Futūrisms un šahs" (poļu: Futuryzm a szachy), kurā izteicis oriģinālas domas par turpmāko šaha attīstību. 1939. gadā ticis ievēlēts Polijas šaha savienības Augstākajā padomē.

Literārie darbi

labot šo sadaļu
  • Zwycięstwo (drāma, 1897);
  • Pałuba (romāns, 1903);
  • Sny Marii Dunin (stāsts, 1903);
  • Nowele (noveles, 1906);
  • Wiersze i dramaty (dzejas un drāma, 1907);
  • Dobrodziej złodziei (Komēdija, 1907);
  • Fryderyk Hebbel jako poeta konieczności (monogrāfija, 1907);
  • Spod ciemnej gwiazdy (noveles, 1922);
  • Dziesiąta Muza (kino kritika, 1924);
  • Walka o treść (kritiski darbi, 1929);
  • Beniaminek. Rzecz o Boyu Żeleńskim (pamflets, 1933);
  • Słoń wśród porcelany (skice, 1934);
  • Lżejszy kaliber (skice, 1938).
  1. «Polska Akademia Literatury». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 19. septembrī. Skatīts: 2017. gada 10. aprīlī.

Ārējās saites

labot šo sadaļu