Karbīns

Karbīns ir viena no oglekļa alotropiskajām modifikācijām. Tā heksagonālo kristālrežģi veido taisnas, lineāras oglekļa atomu ķēdes:

−(C≡C−C≡C−C≡C)_n− (poliīna struktūra)

vai

=(C=C=C=C=C=C)_n= (polikumulēna struktūra)

Karbīnā oglekļa atomi ir sp hibridizācijas stāvoklī. Katrs C atoms veido 2 σ saites un divas π saites.

Karbīnu sauc arī par lineāro acetilēna oglekli (Linear Acetylenic Carbon, LAC)^[1] vai poliīnu.

Vēsture

Karbīns iegūts 1963. gadā, katalītiski oksidējot acetilēnu. To ieguvuši PSRS Zinātņu akadēmijas Elementorganisko savienojumu institūta ķīmiķi V. Koršaks, A. Sladkovs, V. Kasatočkins un J. Kudrjavcevs.

Īpašības

Karbīns ir melna pulverveida viela, kam piemīt pusvadītāja īpašības. Tā blīvums ir 1,9 līdz 2,0 g/cm³.^[2] Gaismas iedarbībā karbīna vadītspēja stipri samazinās, tādēļ to var izmantot fotoelementos. Karbīns ir cietāks par grafītu, bet daudz mīkstāks par dimantu. Karsējot līdz 2800 °C temperatūrai, karbīns pārvēršas par grafītu.

Ārējās saites

Alekseja Sladkova ogleklis - karbīna atklāšanas vēsture (krieviski)

Atsauces

↑ Dangerously Seeking Linear Carbon, Ray H. Baughman, Science 19 May 2006: Vol. 312. no. 5776, pp. 1009-1110. (angliski)
↑ N.Ahmetovs. Neorganiskā ķīmija, Rīga, "Zvaigzne", 1978, 422. lpp.

Šis ar ķīmiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[1] Dangerously Seeking Linear Carbon, Ray H. Baughman, Science 19 May 2006: Vol. 312. no. 5776, pp. 1009-1110. (angliski)

[2] N.Ahmetovs. Neorganiskā ķīmija, Rīga, "Zvaigzne", 1978, 422. lpp.

[1]

[2]