Kalnu bebrs
Kalnu bebrs (Aplodontia rufa) ir vienīgā mūsdienās dzīvojošā vāverveidīgo grauzēju suga kalnu bebru ģintī (Aplodontia) un arī kalnu bebru dzimtā (Aplodontiidae). Sastopams Ziemeļamerikas ziemeļrietumos gar Klusā okeāna krastu, galvenokārt Kaskāžu kalnos.[1][2] Lai arī kalnu bebrs lielā auguma dēļ nedaudz atgādina parasto bebru un abām sugām ir raksturīgs spēcīgs aromāts, kā arī abas apmetas dzīvot ūdens tuvumā, tomēr tās nav tuvu radniecīgas.[3]
| Kalnu bebrs Aplodontia rufa (Rafinesque, 1817) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Grauzēji (Rodentia) |
| Apakškārta | Vāverveidīgie (Sciuromorpha) |
| Dzimta | Kalnu bebru dzimta (Aplodontiidae) |
| Ģints | Kalnu bebri (Aplodontia) |
| Suga | Kalnu bebrs (Aplodontia rufa) |
| Izplatība | |
 | |
 Kalnu bebrs Vikikrātuvē | |
Tā kā kalnu bebrs barojas ar jauniem kociņiem un stādiem, mežsaimnieki to uzskata par meža kaitēkli.[4]
Izplatība
labot šo sadaļuKalnu bebrs mājo Kaskāžu kalnos Britu Kolumbijā (Kanādā), dienvidu virzienā areālam ietverot visu kalnu masīvu ASV teritorijā un Olimpesa kalnus Vašingtonas štata rietumos.[1][5] Izplatīts arī Siskiju un Sjerranevadas kalnos, austrumu virzienā areālam sasniedzot Nevadas štata pašu rietummalu, izolētas populācijas mājo piekrastes pilsētas Puntarenas tuvumā Mendosino apgabalā un Reiza ragā Merinas apgabalā.[1] Sastopamas no jūras līmeņa līdz mežu robežlīnijai kalnos.[1]
Izskats un īpašības
labot šo sadaļu
Kalnu bebrs ir liels un masīvs vāverveidīgais grauzējs ar ļoti īsu asti un mazām, apaļām ausīm. Ķermeņa garums 30—50 cm, astes garums 1—4 cm, svars 500—900 g, dažiem īpatņiem sasniedzot 1100 g.[3][6]
Kalnu bebra kažoka apmatojums ir raupjš, nespodrs un dubults (apakšā bieza, blīva pavilna, pa virsu garāki un izturīgāki akotmati). Tā krāsa mugurpusē tumši sarkanbrūna vai pelēka, pavēderē nedaudz gaišāka: pavilna uz muguras un sānos ir ogļu melna ar brūniem galiem, akotmati brūni vai melni ar sudrabainiem galiem, pavēderē pavilna ir pelēka, bet akotmati ir tikai daži. Aiz katras auss, pie pamatnes ir balts, neapmatots punktiņš. Jaunie dzīvnieki ir tumšāki nekā pieaugušie īpatņi. Kalnu bebram, kā visiem grauzējiem, ir spēcīgi un lieli priekšzobi. Galva plakana un plata, saplūst kopā ar lielo kaklu un pleciem, acis mazas. Purns viegli liekts, uz tā gari, sudrabaini taustes mati jeb vibrisi.[2][4][6]
Kājas
labot šo sadaļuKājas īsas un spēcīgas. Pakaļkājas apmēram 5 cm garas un tās ir nedaudz garākas nekā priekškājas. Katrai pēdai 5 pirksti. Gandrīz visiem pirkstiem, izņemot īkšķus, ir gari, līki un asi nagi.[2][4][6] Apmatojums sedz pēdu virspusi, bet apakšpusē tās ir kailas. Priekškājas piemērotas, lai satvertu un lai rāptos. Ēdot, kalnu bebrs barību bieži tur priekšķepās, tikmēr balstoties uz pakaļkājām.[4]
Maņas
labot šo sadaļuKalnu bebram ir ļoti laba tauste un oža, bet ierobežotas spējas redzēt un dzirdēt. Tas ir samērā kluss dzīvnieks: sāpēs klusu un maigi smilkst vai šņukst, sakaujoties spiedz vai griež zobus.[2]
Ieradumi
labot šo sadaļu
Kalnu bebrs mājo mitros, nobriedušos skujkoku un lapkoku mežos, kuros dominē zaļās duglāzijas, hemlokegles un sarkanie alkšņi. Dzīvei izvēlas atklātas vietas ar dziļu augsnes slāni, kur aug bagāta veģetācija (piemēram, iecienītā barība parastā ērgļpaparde, izskatīgā avene, sarkanā mellene, Šelona goltjēra un Oregonas vīnoga[4]), kā arī vietas, kas nav pakļautas ilgstošiem plūdiem. Tomēr kalnu bebrs labprāt mitinās nelielu strautu tuvumā. Dziļi zem zemes (līdz 1,8 m) kalnu bebrs rok izvērstu alu labirintu, kas izveidots tā, lai spēcīgu lietavu laikā novadītu lieko ūdeni. Ja labirints tomēr applūst, dzīvnieks to pamet.[4]
Labirintā ir vairākas ieejas (10—30 gan horizontālas, gan vertikālas ieejas[4]), ejas un kambari. Centrā atrodas migas kambaris, kas izklāts ar sausām lapām un zāli. Ejas augstums 13—18 cm, platums 15—25 cm. Ejas bieži veido T veida savienojumu ar galveno kambari. Ieeju alās piesedz blakus augošie augi, nogāzies koka stumbrs vai no žagariem sakrauts jumtiņš.[2][4][6] Kopumā alu sistēma aizņem apmēram 0,1 ha vai vairāk platības. Tā tiek aizsargāta no citiem kalnu bebriem. Ja dzīvnieks mirst vai alas pamet, labirints diezgan drīz tiek atkal aizņemts.[4] Pie ieejas bieži novērojamas vītušas zāles kaudzes. Tās kalpo kā barības resurss un kā materiāls migas iekārtošanai.[3][4] Kad zāle ir kļuvusi par sienu, tā tiek noglabāta pazemes kambarī. Pavasarī neizmantotais siens tiek iznests atkal laukā.[2][4] Kalnu bebrs samērā bieži mēdz nogāzt un nograuzt neliela auguma kociņus (līdz 15 cm diametrā), piemēram, apaļlapu kļavas un Purša krūkļus.[4]
Aktīvs galvenokārt naktī, bet aktivitāte novērojama arī dienā. Vasarā lielākoties atrodas pazemē, veicot galvenos rakšanas darbus, ziemā biežāk iznāk virszemē nekā vasarā. Mēdz pārvietoties pa alām, kuras izrok sniegā.[2][4] Vienpatis un nesabiedrisks grauzējs, teritoriāls nometnieks, kurš ļoti reti ārpus alas attālinās vairāk kā 15 metrus no ieejas, jo ala tam kalpo par slēptuvi no pumas, pūcēm un citiem plēsējiem. Tomēr mazuļus alās mēdz atrast un nomedīt sermuļi un skunksi.[3][4] Kalnu bebrs ar saviem asajiem un garajiem nagiem spēj uzkāpt arī kokā un ir labs peldētājs.[2]
Barība
labot šo sadaļuKalnu bebrs ir izteikts augēdājs un barojas pamatā ar to, kas aug alas tuvumā. Barojas ar sulīgiem lakstaugiem, nātres ieskaitot, lapkoku lapām un jaunajiem dzinumiem, skujkoku mizu un jaunajiem kociņiem. Ļoti iecienītas ir dažādu sugu papardes un rododendri, kas citiem dzīvniekiem ir toksiski. Lai sasniegtu jaunos dzinumus, rāpjas kokā līdz 6 m augstumā no zemes. Kalnu bebrs nedzer ūdeni, nepieciešamo mitrumu uzņemot ar augiem.[2][4] Kalnu bebram ir raksturīga koprofāgija — savu mīksto ekskrementu apēšana, lai uzņemtu maksimālo iespējamo barības vielu daudzumu. Toties cietos ekskrementus tas noglabā īpašā kambarī zem zemes.[4][6]
Vairošanās
labot šo sadaļuMātītēm pirmie mazuļi dzimst 2 gadu vecumā. Pārošanās notiek ziemā, kad kalnu bebri sniega piesegā drošāk pārvietojas pa virszemi.[2][4] Grūsnības periods ilgst 6—8 nedēļas. Laikā no februāra līdz aprīlim piedzimst 2—3 nevarīgi, kaili un akli mazuļi. Tie sver 20—25 g.[4][6] Apmēram 30 dienu vecumā mazuļiem izaug priekšzobi un tie kļūst aktīvi. Māte tos zīda ar pienu 8 nedēļas.[4] Savvaļā kalnu bebrs var sasniegt 10 gadu vecumu, parasti dzīvo līdz 6 gadiem.[6]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 "Mountain Beaver" in The New Encyclopedia of Mammals. David MacDonald (ed). Oxford University Press, 2001. Pages 596–597.
- ↑ 2,00 2,01 2,02 2,03 2,04 2,05 2,06 2,07 2,08 2,09 Britannica: Mountain beaver
- ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 Mammalian Species: Aplodontia rufa
- ↑ 4,00 4,01 4,02 4,03 4,04 4,05 4,06 4,07 4,08 4,09 4,10 4,11 4,12 4,13 4,14 4,15 4,16 4,17 4,18 «Hand Book: Mountain Beavers». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 2. decembrī. Skatīts: 2019. gada 4. aprīlī.
- ↑ Mathews, Daniel (1994). Cascade-Olympic Natural History. Portland, Oregon: Audubon Society of Portland/Raven Editions. ISBN 0-9620782-0-4.
- ↑ 6,0 6,1 6,2 6,3 6,4 6,5 6,6 ADW: Aplodontia rufa