Joahims Baumanis
Joahims Baumanis (vācu: Joachim Baumann, 1712–1759), arī Jukums Baumanis, bija vācbaltiešu luterāņu mācītājs, Jelgavas vācu draudzes virsmācītājs un Kurzemes un Zemgales hercogistu superintendents (1747-1759).[1]
| ||||||||||||
Dzīvesgājums labot šo sadaļu
Dzimis 1712. gadā 9. janvārī Kretingas (Deutsch-Krottingen bei Memel) muižas īpašnieka ģimenē. Mācījās pie privātskolotājiem un Liepājas pilsētas skolā, studēja teoloģiju Halles universitātē. Bija mācītājs Gramzdas (1733–1734), Jaunpils, Annasmuižas un Blīdienes draudzēs (1734–1741) un Liepājas latviešu draudzē (1741–1745). Durbes vācu draudzes mācītāja adjunkts (1745–1747), arī Grobiņas diecēzes prāvests (1746–1747). 1746. gadā rediģēja un izdeva G. Manceļa "Jaunu latviešu sprediķu grāmatu" (Lettische Postille).
1747. gadā iecelts par Jelgavas vācu draudzes mācītāju un Kurzemes un Zemgales hercogistu superintendentu. 1754. gadā atkārtoti izdeva luterāņu baznīcas "Jaunu un pilnīgu latviešu dziesmugrāmatu" un "Jaunu un pilnīgu latviešu baznīcas agendu" (Lettische neuverbesserte und vollständige Kirchenagende). 1756. gadā organizēja G. F. Stendera "Svētu stāstu" izdevumu.[2]
Miris 1759. gada 1. janvārī Jelgavā. Viņa dēls Johans Heinrihs Baumanis kļuva par ievērojamu gleznotāju.
Darbi labot šo sadaļu
- Kurzemes jauna un pilnīga dziesmugrāmata. Jukuma Baumaņa redakcijā. Königsberg, 1754. ap 740 lpp.