Joņs Karūdznīks

Joņs Karūdznīks; Eugenijs Ruško, Eugeņs Karūdznīks
Personīgā informācija
Dzimis	1921. gada 11. decembrī ; Zvirgzdenes pagasta Aizpūre
Miris	2003. gada 13. jūlijā (81 gads); Sabile
Tautība	latvietis
Literārā darbība
Pseidonīms	Jōņs Karūdznīks, Fraņcis Krystužāns, Jōņs Rāznups, Abavietis, Zamzarāns, Azarzems, Ruškāns, Ritumāns
Nodarbošanās	dzejnieks, komponists, diriģents
Valoda	latgaliešu valoda
Žanri	Lirika, liroepika, publicistika
Augstskola	Latvijas Universitāte
Apbalvojumi	A. Jurdža fonda prēmija (1978)
	Mākslas portāls / Literatūras vikiprojekts

Joņs Karūdznīks, īstajā vārdā Eugenijs Ruško, no 1993. gada Eugeņs Karūdznīks, (dzimis 1921. gada 11. decembrī Zvirgzdenes pagasta Aizpūres ciemā, miris 2003. gada 13. jūlijā) bija latgaliešu dzejnieks, fabulists, grafiķis, komponists un diriģents. Viņam ir divi trimdā un divi Latvijā izdoti dzejas krājumi. Komponējis populāro dziesmu ar Annas Rancānes vārdiem "Skaidra volūda".

Biogrāfija

Joņs Karūdznīks dzimis 1921. gada 11. decembrī Zvirgzdenes pagasta Aizpūres ciemā tautskolotāju Voicika un Eugēnijas Ruško ģimenē. Mācījies Dricānu pagasta Pilcenes pamatskolā, kur tēvs bija pārzinis, māte — skolotāja.^[1]

Izglītību turpinājis Rēzeknes Valsts skolotāju institūta pamatskolā (1934—1936), Rēzeknes ģimnāzijā (1936—1941), paralēli apgūstot vijoles spēli Rēzeknes Tautas konservatorijā.^[1] Šai laikā dzīvojis Rēzeknē, pašā pilsētas centrā, Atbrīvošanas alejas un 18. novembra ielu krustojumā, tagadējā aptiekas ēkā (Atbrīvošanas alejā 114).^[2]

Studējis Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē, bijis studentu biedrības "Dziesmuvara" biedrs.^[1]

Studijas pārtraucis 1943. gadā un, lai izvairītos no mobilizācijas Latviešu leģionā, slēpies vecāku mājās Bērzgales pagasta Vizuļos. Turpat izdevies izvairīties arī no iesaukšanas Sarkanajā armijā. Pēc kara tēvs atteicies iestāties kolhozā, mājas ar visu iedzīvi tika konfiscētas un saimnieki padzīti, tāpēc notika pārcelšanās uz Kurzemi. Šeit J. Karūdznīks turpinājis mācības un 1952. gadā pabeidzis Kuldīgas Daiļamatniecības un mūzikas vidusskolu. Līdz 1968. gadam Kuldīgas Mūzikas skolā mācījis vijoles spēli, tad pārcēlies uz Jūrmalu un strādājis Rīgas Porcelāna rūpnīcā par trauku apgleznotāju. 1985. gadā atgriezies Kurzemē un dzīvojis Talsu rajona Abavas pagasta Sabiles Zemgaļos.^[1]

Kopš 1988. gada J. Karūdznīks bija Rīgas Latgaliešu biedrības "Olūts", vēlāk biedrības "Trešō zvaigzne" ansambļa "Olūteņš" vadītājs un diriģents. Izmantojot savus un citu autoru tekstus, sarakstījis vairākus desmitus dziesmu, zināmākā no tām ir "Skaidra volūda" ar Annnas Rancānes vārdiem.^[1]

Miris 2003. gada 13. jūlijā un apbedīts Sabiles Meža kapos.^[3]

Daiļrade

J. Karūdznīks dzeju sācis rakstīt četrdesmit sešu gadu vecumā. Rakstījis un publicējies latgaliešu rakstu valodā. Pamatā tā ir dzeja, bet ir tapuši arī stāsti, tēlojumi, publicistiski raksti, kā arī poēmas, fabulas un eposa mēģinājums.^[1] Karūdznīka dzejoļi ir melodiski un dziļi tautiski. Bez lirikas apguvis arī fabulas un poēmas žanrus, turpinājis rakstīt apjomīgo eposu Latgale, darbojies publicistikā un literāri apstrādājis latgaliešu pasakas un teikas.^[2]

Dzimtenē autors nav publicējies, darbus pa aplinku ceļiem nosūtījis uz Minheni Vladislavam Locim, kas apgādā "Latgaļu izdevnīceiba" izdevis divus dzejas krājumus: "Laiks i nalaiks" (1974), "Latgaļu melodijas" (1977), pēdējais ieguvis A. Jūrdža fonda prēmiju.^[1] Literatūrzinātnieks Vitolds Valeinis to nosauc par savdabīgu parādību ārzemju latgaliešu dzejā un dzejnieka devumu raksturo kā latgaliski latvisku patriotisku dzeju.^[4] Krājumā "Laiks i nalaiks" ietverta patriotiska dzeja, kas apliecina dzejnieka iestāšanos par sava novada kā Latvijas sastāvdaļas vietu vienotajā valstī. Liriskākas stīgas ieskanas krājumā "Latgaļu melodijas", te ienāk jūsma par Latgales dabas daili.^[5] Abos krājumos izskan latgaliešu nacionālās atmodas, nacionālā lepnuma, dzimtenes mīlestības, dzimtās valodas un tautas tradīciju cildinājuma motīvi. Tie ir gan liriski dzejoļi, gan fabulas, gan virkne deklaratīvu "lozunga lirikas" paraugu.^[6]

Dzejoļu krājumā "Laiks i nalaiks" publicēts dzejolis "Latgaļu karūgs", kurā nosauktas tā krāsas: zils un balts, kas atbilst mūsdienu neoficiālajam Latgales karogam:

Šū zylū i boltū, - šōs krōsas,
ciļtīši, karūgā ceļsim!
Byus vīnōt tam latgaļu ciļti,
nōkūtnes gaitōs tū vest!

Kopš 1989. gada publicējies Latvijā dažādos periodiskos izdevumos: "Mōras Zeme", "Jaunō Dzeive", "Zemturs", kā arī Latgales rajonu laikrakstu literārajās lappusēs. 1992. gadā izdevis dzejas krājumu "Treis vaiņuki" un fabulu krājumu "Cyrma bruninīks. Latgaļu fabulys ludzuonīšu izlūksnī".^[1]

Vairākās Latgales kultūras iestādēs deponēti ap 20-25 J. Karūdznīka paša izdotu krājumu, kas veidoti datorsalikumā, ilustrēti ar grafikām un tiražēti 5-10 eksemplāros. Tajos ir liriski dzejoļi, poēma, eposa mēģinājums, fabulas, esejas.^[1] Eposs Latgale rakstīts, par pamatu ņemot teiku materiālu, tā fragments publicēts žurnālā "Jaunuo Dzeive" 3. numurā.^[5]

Pseidonīmi: lirikā — Abavietis, liroepikā — Krystužāns, Zamzarāns, prozā — Azarzems, publicistikā — Ruškāns, vokālās mūzikas darbiem — Ritumāns, turklāt lietojot dažādus priekšvārdus: Jōņs, Jurs, Eugeņs, Fraņcs vai to pirmos burtus.^[1]

Dzejas forma tehniski gluda ritmikā un strofikā. Lietotas klasiskās formas (soneti, soneteses u. c.), sastopami arī atsevišķi Medeņa metri, kehsametri.^[5]

Bibliogrāfija

Jōņs Karūdznīks. Laiks i nalaiks — Minhene: P/S Latgaļu izdevnīceiba, 1974.

Jōņs Karūdznīks.Latgaļu melodijas — Minhene: P/S Latgaļu izdevnīceiba, 1977.

Jōņs Karūdznīks. Treis vaiņuki — Latgales lauku kultūras komplekss "Jasmuiža", 1992.

Fraņcis Krystužāns. Cyrma bruninīks. Latgaļu fabulys ludzuonīšu izlūksnī — Latgales lauku kultūras komplekss "Jasmuiža", 1992.

Literatūra

Latgales kultūras darbinieki, 2. sēj. — Rīga: Jumava, 2008. — 242.-243. lpp. OCLC

Vitolds Valeinis. Latgaliešu lirikas vēsture. — Rīga: Jumava, 1998. — 181.-182. lpp. OCLC

Atsauces

↑ ^1,00 ^1,01 ^1,02 ^1,03 ^1,04 ^1,05 ^1,06 ^1,07 ^1,08 ^1,09 Jānis Paukšte, Anna Rancāne, Ilona Salceviča et al. (redaktori). Latgales kultūras darbinieki. 2. sēj. Rīga : Jumava, 2008. 242.–243. lpp. ISBN 9789984384672. OCLC 236084460.
↑ ^2,0 ^2,1 «Juoņs (Eugeņs) Karūdznīks. Skan Rēzekne. Muzikālais gids». Arhivēts no oriģināla, laiks: 29.09.2018. Skatīts: 19.12.2019.
↑ «Jōņs Karūdznīks. nekropole.lv». Skatīts: 19.12.2019.
↑ Vitolds Valeinis. Latgaliešu lirikas vēsture. Rīga : Jumava, 1998. 126. lpp. ISBN 9789984051796. OCLC 237324221.
↑ ^5,0 ^5,1 ^5,2 Vitolds Valeinis. Latgaliešu lirikas vēsture. Rīga : Jumava, 1998. 181.-182. lpp. ISBN 9789984051796. OCLC 237324221.
↑ «Joņs Karūdznīks. LFMI Digital resurss Literatura.lv». Skatīts: 19.12.2019.

Ārējās saites

[:1-1] 1,00 ^1,01 ^1,02 ^1,03 ^1,04 ^1,05 ^1,06 ^1,07 ^1,08 ^1,09 Jānis Paukšte, Anna Rancāne, Ilona Salceviča et al. (redaktori). Latgales kultūras darbinieki. 2. sēj. Rīga : Jumava, 2008. 242.–243. lpp. ISBN 9789984384672. OCLC 236084460.

[:2-2] 2,0 ^2,1 «Juoņs (Eugeņs) Karūdznīks. Skan Rēzekne. Muzikālais gids». Arhivēts no oriģināla, laiks: 29.09.2018. Skatīts: 19.12.2019.

[:3-3] «Jōņs Karūdznīks. nekropole.lv». Skatīts: 19.12.2019.

[:4-4] Vitolds Valeinis. Latgaliešu lirikas vēsture. Rīga : Jumava, 1998. 126. lpp. ISBN 9789984051796. OCLC 237324221.

[:5-5] 5,0 ^5,1 ^5,2 Vitolds Valeinis. Latgaliešu lirikas vēsture. Rīga : Jumava, 1998. 181.-182. lpp. ISBN 9789984051796. OCLC 237324221.

[:6-6] «Joņs Karūdznīks. LFMI Digital resurss Literatura.lv». Skatīts: 19.12.2019.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]