Jakovs Popovs

Jakovs Popovs (krievu: Яков Дмитриевич Попов), baznīcas vārds Irinarhs (Иринарх, 1897—1944), bija pirmais Rīgas pareizticīgo bīskaps (1836—1841) Pleskavas eparhijas pakļautībā.

Jakovs Popovs
Baznīcas vārds	Irinarhs
Dzimis	1790. gada 23. oktobrī Kurskas guberņa, Krievijas Impērija (tagad Krievija)
Miris	1877. gada 25. septembrī (86 gadu vecumā) Rjazaņa, Krievijas Impērija (tagad Krievija)
Krievijas pareizticīgo baznīca
Ticība	pareizticība

Dzīvesgājums

Dzimis 1790. gada 23. oktobrī Dolgoje ciemā Kurskas guberņā garīdznieka ģimenē. Mācījās Kurskas Garīgajā seminārā, tad Pēterburgas Garīgajā akadēmijā (1814—1817), pēc studiju beigām 1817. gadā viņu iniciēja mūka kārtā, dodot Irinarha vārdu. No 1819. līdz 1835. gadam viņš kalpoja Krievijas Impērijas sūtniecībās Milānā, Florencē, Romā un Atēnās. 1831. gadā Irinarhu iecēla arhimandrīta amatā, 1836. gadā iesvētīja par Staricas bīskapu un Tveras eparhijas vikāru.

1836. gada 13. jūnijā Krievijas Impērijas ķeizars Nikolajs I ierosināja Sinodei apspriest jautājumu, vai atvērt Baltijā patstāvīgu eparhiju vai izveidot Pleskavas eparhijas vikariātu. Pārsvaru guva viedoklis, ka pareizticīgo mazā skaita dēļ novadā pagaidām pietiktu ar vikariāta atvēršanu. Ņemot vērā Irinarha darba pieredzi ārzemēs, 1836. gadā viņu iecēla tikko izveidotajā Rīgas bīskapa katedrā. Viņa galvenais uzdevums bija pievērt vecticībniekus valsts atbalstītajai pareizticīgajai baznīcai. 1836. gada novembra sākumā Irinarhs ieradās Rīgā un 6. novembrī svinīgi nokalpoja savu pirmo liturģiju un lūgšanu Pētera un Pāvila baznīcā. 1837. gadā Maskavas priekšpilsētā iesvētīja Ercenģeļa Mihaila baznīcu.

1841. gadā pie bīskapa Irinarha vērsās vairāki tūkstoši latviešu zemnieku ar lūgumu atļaut viņiem pieņemt pareizticību. Visus šos lūgumus virsgans nosūtīja Sv. Sinodes oberprokuroram N. Protasovam, bet pēdējais, pievienojis savu labvēlīgo atsauksmi, tos nodeva Iekšlietu ministrijai. Vidzemes ģenerālgubernators Kārlis Magnuss fon der Pālens uz zemnieku mēģinājumiem pāriet pareizticībā raudzījās kā uz dumpi, par vienu no tā vaininiekiem uzskatīdams bīskapu Irinarhu un pareizticīgo garīdzniecību. Irinarhs saņēma stingru rājienu un viņam aizliedza pieņemt lūgumus no zemniekiem. 1841. gada 5. oktobrī Sinode izdeva dekrētu Rīgas vikāram Irinarham nekavējoties doties uz Pleskavu un palikt tur eparhijas priekšniecības rīcībā līdz turpmākiem norādījumiem.

1841. gada 12. oktobrī bīskapu Irinarhu spaidu kārtā aizveda no Rīgas un Pleskavu, bet vēlāk pārcēla uz Pečoru klosteri. Lai gan pret viņu celtās apsūdzības atcēla, 1842. gadā Irinarhu iecēla par Ostrožskas bīskapu un Voroņežas eparhijas vikāru. Vēlāk pēc baznīcas vadības norādījuma viņš kalpoja vēl vairākās citās eparhijās. 1845. gadā Irinarhu iecēla arhibīskapa amatā.

Miris 1877. gada 25. septembrī, apglabāts Rjazaņas Trijādības (Troicas) klosterī.

Literatūra

• Pommers A. Pareizticība Latvijā. Vēstures apcerējumi. Rīga, 2015, 26.—30. lpp.
• Гаврилин А. В. Очерки истории Рижской епархии. 19 век. Рига: Филокалия, 1999. С. 37-99.
• Сахаров С. П. Рижские православные архипастыри за сто лет (1836—1936). Популярно — исторический очерк. Краслава: Изд. Сахарова С.П., 1937. С. 11-17.