Jūlijs fon Ekards (vācu: Julius Albert Wilhelm von Eckardt, 1836—1908) bija vācbaltiešu žurnālists un diplomāts. Pazīstams ar saviem rakstiem pret Krievijas impērijas politiku Baltijas provincēs un par latviešu pārvācošanu.

Jūlijs fon Ekards
Jūlijs fon Ekards
Personīgā informācija
Dzimis 1836. gada 1. augustā
Valmiera, Vidzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1908. gada 20. janvārī (71 gads)
Veimāra, Karogs: Vācijas Impērija Vācijas impērija
(tagad Karogs: Vācija Vācija)
Tautība vācbaltietis
Vecāki Jūlijs fon Ekards, Elizabete fon Lenca
Brāļi Johans, Vilhelms, Johans Reinholds
Māsas Elizabete, Vilhelmīne
Dzīvesbiedre Izabella
Bērni Heinrihs, Fēlikss, Šarlote
Literārā darbība
Nodarbošanās publicists, ierēdnis, diplomāts
Valoda vācu valoda
Slavenākie darbi Juri Samarins Anklage gegen die Ostseeprovinzen Russlands
Augstskola Tērbatas Universitāte, Berlīnes Humboltu universitāte

Dzīvesgājums

labot šo sadaļu

Dzimis 1836. gada 1. augustā Valmierā advokāta un titulārpadomnieka Jūlija Kristapa Ernesta fon Ekarda un viņa sievas Elizabetes Eleonoras, dzimušas fon Lencas, ģimenē. Studēja tieslietas Pēterburgas Universitātē, Tērbatas Universitātē un Berlīnes Universitātē. Pēc studiju beigšanas atgriezās dzimtenē, bija evaņģeliski luteriskās baznīcas konsistorijas notārs un strādāja Rīgas avīzē Rigasche Zeitung (1860—1867).

1867. gadā viņš pārcēlās uz dzīvi Vācijā un strādāja Leipcigas laikrakstā Die Grenzboten, 1869. gadā publicēja kritisku apcerējumu pret Samarina uzskatiem. 1870. gadā kļuva par avīzes Hamburgischer Correspondent galveno redaktoru. No 1874. gada viņš bija Hamburgas senāta sekretārs, līdztekus publicēja grāmatas par krievu politiku Baltijas provincēs. 1882. gadā savu uzskatu dēļ viņš bija spiests atstāt darbu Hamburgas senātā, tomēr pēc Vācijas kanclera Oto fon Bismarka uzaicinājuma viņš dabūja darbu dažādās Berlīnes ministrijās, bet 1885. gadā viņu iecēla par Vācijas konsulu Tunisā, 1889. gadā Marseļā, bet 1892. gadā par ģenerālkonsulu Stokholmā, 1897. gadā Bāzelē, 1900. gadā Cīrihē.

1907. gadā viņš atvaļinājās no diplomātiskā dienesta un apmetās uz dzīvi Veimārā, kur mira 1908. gada 20. janvārī. Apglabāts Trāvemindes kapsētā Lībekā.

  • Juri Samarins Anklage gegen die Ostseeprovinzen Russlands, 1869
  • Aus der Petersburger Gesellschaft, 1875
  • Von Nicolaus I. zu Alexander III., 1881
  • Livland im achtzehnten Jahrhundert: Umrisse zu einer livländischen Geschichte Anfänge bis 1766, 1876
  • Ferdinand David und die Familie Mendelssohn-Bartholdy : aus hinterlassenen Briefschaften, 1888
  • Berlin-Wien-Rom : Betrachtungen über den neuen Kurs und die neue europäische Lage, 1892
  • Lebenserinnerungen, 1910

Ārējās saites

labot šo sadaļu