Atvērt galveno izvēlni

Imera (latīņu: Ymera) bija Indriķa hronikā minētā Tālavas latgaļu zeme (1208—1223) Vidzemes kultūrvēsturiskajā novadā, kas ir viena no Tālivalža rezidences Beverīnas pils iespējamām atrašanās vietām.

Ymera
Imera
1207 – 1223
Location of senlatviešu pilsnovads
Imeras novada teritorijas variācijas pēc dažādām vēsturiskām kartēm.
Pārvaldes centrs Latviešu Indriķa celtā katoļu baznīca atradās Rubenē (Papendorf)
Reliģija baltu pagānisms/katoļticība
Valdība Livonijas bīskapa vasaļvalsts
President Alebrands
Latviešu Indriķis (Henricus, Lettorum minister de Ymera)
Vēsture
 - Katoļu misionārs Alebrands kristīja pie Imeras upes dzīvojošos letgaļus, kas pirms tam pakļāvās līviem, viņa audzēknis Latviešu Indriķis kļuva par Imeras letu priesteri 1207
 - Zemi pievienoja Livonijas bīskapijai 1223

IedzīvotājiLabot

Imera bija latgaļu apdzīvots apgabals Gaujas labajā krastā Jumaras upes baseinā. Taču latgaļi ir uzskatāmi par samērā vēlīniem ienācējiem Imerā — pirms viņiem šo reģionu apdzīvoja Baltijas somi. Imerā dzīvojis Indriķa hronikas autors priesteris Latviešu Indriķis.[1]

TeritorijaLabot

Imera dienvidrietumos robežojusies ar Idumeju, rietumos ar līvu Metsepoles novadu (Rozulu), bet no pārējām pusēm to ietvērušas citas Tālavas zemes. Imeras novada teritorijā vēlāk izveidojās Rubenes draudzes novads (vācu: Kirchspiel Papendorf), bet mūsdienās tajā atrodas Valmieras pilsēta un Valmieras novads.

Krusta kariLabot

Imeru XIII gs. sākumā pakļāva Zobenbrāļu ordenis, bet vēlāk šis novads tika nodots Rīgas bīskapa kontrolē.

AtsaucesLabot

  1. Indriķa hronika par Imeras kristīšanu XI.7.

Ārējās saitesLabot