Atvērt galveno izvēlni
Saules attēls Hα spektrālajā līnijā.

Hromosfēra (no sengr. χρομα — krāsa; σφαίρα — sfēra) ir relatīvi plāns slānis (10 000 km) virs fotosfēras. Hromosfēra ir visai viegli novērojama pilna Saules aptumsuma laikā kā sārta josla ap aptumšoto Saules disku. Hromosfērā notiek t.s. Saules uzliesmojumi — pēkšņi, visai īslaicīgi procesi, kuru laikā pastiprināti intensīvi tiek izstarots rentgenstarojums, ultravioletais starojums, radiostarojums un dažreiz pat redzamā gaisma. Hromosfērā atrodas arī protuberanču pamatnes[1].

Satura rādītājs

Saules hromosfēraLabot

Šīs Saules atmosfēras daļas nosaukums ir saistīts ar tās sarkanīgo krāsu, jo tās redzamajā spektra daļā dominē sarkanā H-alfa ūdeņraža izstarotā līnija. Hromosfēras augšējai robežai nav izteikti gludas virsmas, no tās pastāvīgi nāk ārā karsti izvirdumi, ko sauc par spīkulām (tādēļ 19. gadsimta beigās itāļu astronoms Anželo Sekki, novērojot hromosfēru teleskopā, salīdzināja to ar degošu prēriju).

IedalījumsLabot

Hromosfēras temperatūra ar augstumu palielinās no 4000 līdz 15 000°K. Hromosfēru ir pieņemts iedalīt divās zonās:

  • apakšējā hromosfēra — plešas apmēram līdz 1500 km, sastāv no neitrālā ūdeņraža, tās spektrā ir liels vāju spektrālo līniju daudzums;
  • augšējā hromosfēra — veidojas no atsevišķām spīkulām, kas no apakšējās hromosfēras tiek izmestas apmēram 10 000 km. augstumā un atdalīta ar retinātāku gāzi. Tās temperatūra ir augstāka, nekā apakšējai hromosfērai, ūdeņradis atrodas pārsvarā jonizētā stāvoklī, spektrā redzamas ūdeņraža, hēlija un kalcija līnijas.

PētīšanaLabot

Saules hromosfēras blīvums ir neliels, tāpēc tās spožums ir nepietiekams, lai to novērotu parastos apstākļos. Bet pilna Saules aptumsuma laikā, kad Mēness aizsedz spožo fotosfēru, virs tās izvietotā hromosfēra kļūst redzama. To var novērot jebkurā laikā ar speciālu optisku filtru palīdzību. Lai novērotu dažādas specifiskas Saules hromosfēras struktūras vislabāk noder filtrs, kas laiž cauri kādu spilgtu hromosfēras izstarotu gaismas spektra līniju. Kā jau iepriekš minēts, vispirms jau tā ir sarkanā H-alfa (Hα) līnija no Balmera sērijas ar viļņa garumu 656,3 nm, kas Saules uzņēmumam dod sarkanīgu nokrāsu. Tāpat plaši tiek lietoti divi jonizētā kalcija violeto Fraunhofera līniju filtri, kas Saules uzņēmumiem dod zilganu nokrāsu. Tās ir Ca II K (393,4 nm) un Ca II H (396,8 nm) līnijas. Galvenās hromosfēras struktūras, kas ir redzamas šajās līnijās, ir:

  • Hromosfēras tīkls, kas klāj visu Saules virsmu un sastāv no līnijām, kas aptver 30 000 km lielas supergranulācijas šūnas. Tas vislabāk ir redzams spektrālajā līnijā Hα un Ca II K[2].
  • Flokulas, gaiši mākoņveida veidojumi, visbiežāk saistīti ar spēcīga magnētiskā lauka rajoniem — aktīviem apgabaliem, bieži izvietojas ap Saules plankumiem. Vislabāk vērojamas spektrālajā līnijā Hα.
  • Šķiedras un šķiedriņas (fibrillas) — dažāda platuma un garuma tumšas līnijas, tāpat kā flokulas, ir novērojamas aktīvos apgabalos un vislabāk redzamas spektrālajā līnijā Hα.

Zvaigžņu hromosfēraLabot

Hromosfēra ir ne tikai Saulei, bet arī citām zvaigznēm. Taču to novērošana ir saistīta ar daudz lielākām grūtībām, nekā Saules hromosfēras novērošana.

AtsaucesLabot

  1. Zenta Alksne, Aukstās zvaigznes, izdevniecība "Zinātne", Rīga, 1974. g., 12. lpp.