Gospodars

Gospodars jeb hospodars (bulgāru: господа́р, serbu: gospódar, ukraiņu: господа́р, baltkrievu: гаспадар — 'valdnieks') bija monarha tituls viduslaikos Moldāvijas un Valahijas kņazistēs, Lietuvas lielkņazistē, pēc ranga atbilstošs titulam lielkņazs, princis. Rumāņu avotos dažkārt šo titulu aizvieto, vai lieto tam paralēli titulu domns (domn), domnitars (domnitar) vai domnitors (domnitor, no latīņu: dominus — 'kungs').

Valahijas, Moldāvijas un Transilvānijas gospodars Mihajs Drosmīgais

Šis raksts ir par titulu. Par futbolistu skatīt rakstu Vadims Gospodars.

Valahijā, Moldovā — kā suverēns valdnieks, gospodars kronējās, nēsāja kroni, bija pilntiesīgs un suverēns savas valsts monarhs (līdz šīs kņazistes bija spiestas kļūt par Osmaņu impērijas vasaļvalstīm). Pirmais šo titulu pieņēmis Moldāvijas valdnieks Pēteris I Mušats (rum. Petru I Muşat, lat. Petrus Waiwoda dei gratia dux Terre Moldavie, valdījis 1375—1391), bet pirms tam Moldāvijas un Valahijas valdnieku tituls bija vojevoda. Tituls saglabājās vēl kādu laiku pēc Moldāvijas apvienošanās ar Valahiju 1859. gadā, līdz 1881. gadam, kad proklamēja Rumānijas Karalisti. Vēsturē slavenākais šī titula nēsātājs ir Valahijas gospodars Vlads III Drakuls.

Lietuvas statūtos (1588.) Sigismunds III tiek dēvēts par "gospodaru".