Griba

Griba jeb gribasspēks ir cilvēkam piemītoša īpašība, kas izpaužas viņa spējā pārvaldīt savu psihi un rīcību. Gribēšana izpaužas šķēršļu pārvarēšanā, kuri ir likti kāda apzināta mērķa sasniegšanas ceļā. Vēlme kaut ko sasniegt nodrošina sekmīgu rezultātu. Cilvēka griba ķermenī spēj mobilizēt milzīgus slēptos resursus brīžos, kad zūd cerības un šķiet, ka garīgās un fiziskās ciešanas ir nepanesamas. Šī īpašība ir ārkārtīgi svarīga gandrīz visās ekstremālās situācijās. Zinātnieki spriež, ka gribasspēks mājo cilvēka smadzeņu pieres daivas priekšējā cingulārajā garozā.^[1]

Dzīvotgriba

Cilvēkiem viens no spēcīgākajiem ieročiem cīņā par izdzīvošanu ir dzīvotgriba. Noteikti tas no visiem ir visjaudīgākais ierocis. Cilvēkam piemīt augsti attīstīta griba, kuras spēks ir tik liels, ka ļauj mums pārvarēt gandrīz vai jebkuras iedomājamās sāpes, bailes vai pārgurumu. Ja cilvēks ir sasprindzinājis visu savu gribasspēku un nolēmis par katru cenu izdzīvot, tad nāvei būs krietni jāpapūlas, lai salauztu šo apņēmību. Jaunākie smadzeņu pētnieki pierāda, ka dažos gadījumos gribasspēks var pārņemt pat tādu dzīvības pamatfunkciju vadību, kuras normālos apstākļos atrodas ārpus mūsu apziņas kontroles.^[2]

Izdzīvošanas spēja ekstremālās situācijās bieži vien ir atkarīga no tā, ka vai nu apzināti, vai neapzināti mūsu veiktās darbības atšķiras no normālos apstākļos pierastajām. Kad sēžam mājās istabā un jūtam, ka uz kājām velk auksta vēja pūsma, mūsu tipiskā reakcija būs aizvērt logu vai apaut siltas čības. Ignorējot aukstuma sajūtu, riskējam saslimt, tādēļ šādos gadījumos ir prātīgi ieklausīties ķermeņa raidītajos signālos.

Ķermeņa temperatūras regulēšana

Taču ar ekspedīcijas dalībnieku, kurš kāpj, piemēram, Džomolungmā, ir citādi. Ekstremāli zemajā temperatūrā ne tikai salst pēdas, bet viss ķermenis raida smadzenēm signālus, ka tam ir auksti. Alpīnists ir piedzīvojis šādus laikapstākļus, tādēļ iepriekš aizsargājis pēdas pret salšanu, un viņa ķermenis jau labu laiku mēģina pielāgoties šādai situācijai: pēdu zemādas asinsvadi ir sašaurinājušies. Tie gādā, lai asinis pārāk neatdzistu un, cirkulējot pa ķermeni, neatdzesētu to.

Citiem vārdiem sakot, nav pamata satraukties par salstošiem kāju pirkstiem, jo šāda rīcība tikai novirzīs uzmanību no daudz svarīgākām lietām. Tādēļ piedzīvojumu meklētājs apzināti ignorē aukstuma sajūtu, ja viņa smadzenes jau līdz tam nav to pilnībā izslēgušas no apziņas.

Nepālas tauta šerpas, kas bieži pilda pavadoņu pienākumus ceļā uz Himalaju virsotnēm, gandrīz nekad nesūdzas par aukstām kāju pēdām. Normāli organisms uz stipru salu reaģē tā, ka, atdziestot kāju pēdām, asins plūsma uz tām samazinās, lai pasargātu no atdzišanas pārējo ķermeni. Šerpas acīmredzot prot neapzināti kontrolēt ķermeņa funkcijas, tādējādi palielinot asins plūsmu virzienā uz kāju pēdām. Tas nozīmē, ka viņu vispārējā ķermeņa temperatūra pazeminās, bet kāju pēdas saglabājas siltas.

Zinātniekiem joprojām nav īsti skaidrs, kādā veidā gribasspēks ir spējīgs pakļaut ķermeņa automātiskās un neapzinātās funkcijas,^[3] bet ir iegūtas skaidras norādes, ka tam pamatā ir manipulēšana ar sajūtām un emocijām. Sadarbībā ar Dalailamu pētnieki jau tālajā 1982. gadā konstatēja, ka tibetiešu mūki ar jogas palīdzību spēj paaugstināt ķermeņa temperatūru par veseliem 8,3 Celsija grādiem.^[2]