Gotlībs Vilhelms Leitners
Gotlībs Vilhelms Leitners (Gottlieb Wilhelm Leitner vai Gottlieb William Leitner; dzimis 1840. gada 14. oktobrī Peštā, Austroungārijā, miris 1899. gada 22. martā Bonnā, Vācijā) bija ebreju izcelsmes britu orientālists.[1]
| ||||||||||||||||
| ||||||||||||||||
.svg){kind=small}
Dzimis ebreju ģimenē Austroungārijā, agri zaudējis tēvu un pēc mātes otrajām laulībām ieguvis patēva uzvārdu. Jau agrā bērnībā uzrādījis izcilas dotības valodās un astoņu gadu vecumā nosūtīts uz Konstantinopoli, lai tur apgūtu austrumu valodas. Desmit gadu vecumā pratis turku, arābu un vairākas Eiropas valodas. 15 gadu vecumā nozīmēts darbā Britu komisariātā Krimā par 1. ranga tulku, kas atbilda pulkveža dienesta pakāpei. Pēc Krimas kara beigām atgriezies Londonā, kur sācis studijas Karaļa koledžā (King's College).
Izcili pārvaldījis 15 valodas un jau 19 gadu vecumā sācis strādāt Karaļa koledžā par arābu, turku un jaungrieķu valodas pasniedzēju. 1864. gadā uzaicināts par Lahoras koledžas pārvaldnieku Britu Indijā. Lahorā izvērsis aktīvu darbību Pendžābas Universitātes izveidošanā, dibinājis vairākas skolas, literārās biedrības, bibliotēkas, akadēmiskos žurnālus. Intensīvi pētījis Indijas subkontinenta kultūru un vēsturi, sarakstījis vairākas grāmatas. Atvaļinājies no civildienesta Indijā 1886. gadā.
Pēc atgriešanās Eiropā nodarbojies ar pētniecību Heidelbergas universitātē, pildījis dažādus Austrijas, Prūsijas un britu valdības pasūtījumus. 1883. gadā Vokingā nodibinājis Austrumu valodu, kultūras un vēstures izpētes centru. 1889. gadā ar Leitnera atbalstu uzcelta viena no pirmajām Rietumeiropā Šaha Džahana mošeja Vokingā. Miris 1899. gadā Bonnā, apglabāts Vokingā, Anglijā.