Galapagu lauvronis (Zalophus wollebaeki) ir ausroņu dzimtas (Otariidae) jūras zīdītājs. Tā tuvākie radinieki ir izmirušais Japānas lauvronis (Zalophus japonicus) un mūsdienās dzīvojošais Kalifornijas lauvronis (Zalophus californianus). Līdz 2003. gadam uzskatīja, ka Galapagu lauvronis ir Kalifornijas lauvroņa pasuga, līdz saskaņā ar pēdējo gadu ģenētiskajiem pētījumiem sistemātika tika izmainīta.[1]

Galapagu lauvronis
Zalophus wollebaeki (Sivertsen, 1953)
Mātīte
Mātīte
Tēviņš
Tēviņš
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseZīdītāji (Mammalia)
KārtaPlēsēji (Carnivora)
DzimtaAusroņi (Otariidae)
ApakšdzimtaLauvroņu apakšdzimta (Otariinae)
ĢintsKlusā okeāna lauvroņi (Zalophus)
SugaGalapagu lauvronis (Zalophus wollebaeki)
Sinonīmi
  • Zalophus californianus wollebaeki
Izplatība
Galapagu lauvronis Vikikrātuvē

Vairošanās pludmales galvenokārt atrodas Galapagu salās, tikai neliela daļa populācijas apmetas Sudraba salā netālu no Ekvadoras krastiem. Galapagu lauvronis ir viena no visbiežāk sastopamajām zīdītāju sugām, kas mājo Galapagu salās. Tomēr periodā no 1984. gada līdz 2014. gadam kopējā populācija samazinājusies par 50%. Iemesls tam bija un turpina būt El Ninjo izraisītās klimata izmaiņas un infekcijas slimības.[1]

Izplatība labot šo sadaļu

 
Galapagu lauvronis sastopams visās Galapagu arhipelāga salās, foto uzņemts Sankristobala salā
 
Mātītes galvas virsma ir plakana, bez izaugumiem
 
Dominējoši, spēcīgi tēviņi pludmalē ieņem un apsargā savu teritoriju, kurā uzturas mātītes ar mazuļiem

Galapagu lauvronis sastopams visās Galapagu arhipelāga salās,[1] bet nedaudz mazāk kā ceturtā daļa no visas populācijas apmetusies Sankristobala salā.[2] Lauvroņi 1986. gadā ieņēmuši arī nelielās Sudraba salas pludmales, apmēram 40 km attālumā no Ekvadoras krastiem. No kontinentālā krasta ik pa laikam tos var novērot uz ziemeļiem līdz Gorgonas salai, kas pieder Kolumbijai, un Kokosa salā, kas atrodas apmēram 500 km attālumā no Kostarikas.[1][3]

Izskats labot šo sadaļu

Galapagu lauvronis ir mazākais no visiem lauvroņiem un nedaudz mazāks nekā Kalifornijas lauvronis. Sugai piemīt izteikts dzimumu dimorfismstēviņi ir lielāki, masīvāki un tumšāki nekā mātītes.[3][4] Tēviņa ķermeņa garums vidēji ir 200 cm garš, lielākajiem īpatņiem sasniedzot 250 cm, vidējais svars 250 kg, maksimālais 400 kg. Mātītes vidējais ķermeņa garums ir apmēram 150 cm, maksimālais 200 cm, vidējais svars 80 kg, maksimālais 110 kg.[4]

Pieaugušam tēviņam ir arī masīvāks, spēcīgāks kakls, krūtis un pleci, salīdzinot ar slaido vēdera daļu. Tā ilkņi ir masīvāki un spēcīgāki nekā mātītei. Mātītes siluets nosacīti ir pretējs tēviņa siluetam — garāks, slaidāks kakls un masīvāka pārējā ķermeņa daļa.

Kad tēviņš sasniedz dzimumbriedumu, tam uz galvas veidojas Klusā okeāna lauvroņiem raksturīgais puns ar garāka matojuma cekulu.[3][4] Salīdzinot ar Kalifornijas lauvroni, Galapagu lauvroņa puns ir mazāk izteiksmīgs un purns īsāks.[5] Mātītēm un jauniem tēviņiem galvas virsma ir plakana, bez izaugumiem, pieres daļa pavisam neliela.[4]

Galapagu lauvroņa tēviņa matojums ir tumši brūns vai pelēks. Jo vecāks tēviņš, jo tumšāks matojums, vecāki tēviņi izskatās melni. Mātītes matojums ir gaiši brūns vai rudi brūns. Tikko dzimuši mazuļi melni vai kastaņbrūni.[3][4] Kā visiem ausroņiem Galapagu lauvronim ir smails, sunim līdzīgs purns, izteiksmīgas ūsas un nelielas austiņas. Priekšējām airkājām matojums īss, kas aug tikai līdz pleznas vidusdaļai, pleznas sedz tumši brūna vai melna āda. Pleznas pirmais pirksts ir visgarākais, katra pirksta galā īss nags, kas ļoti reti izceļas virs ādas.

Uzvedība labot šo sadaļu

 
Galapagu lauvronis ir izveicīgs un spēcīgs peldētājs un nirējs
 
Katram mazulim ir savs īpašais sauciens, kuru māte atpazīst starp daudziem citiem mazuļu brēcieniem

Lai arī Galapagu lauvronis uz sauszemes ir diezgan lempīgs, ūdenī tas kļūst izveicīgs un spēcīgs peldētājs un nirējs, ko nodrošina tā plūdlīnijās veidotais ķermenis un spēcīgās airkājas. Tas var ienirt 600 m dziļumā un uzturēties zem ūdens ilgāk nekā 10 minūtes. Daudz laika dzīvnieks pavada smilšainajās pludmalēs, guļot vai rotaļājoties. Tas ir ziņkārīgs un draudzīgs.[4] Tēviņi neveido harēmu, toties pludmalē ieņem un agresīvi apsargā noteiktu teritoriju, kurā uzturas mātītes ar mazuļiem. Jo tēviņš dominējošāks, jo tā teritorija ir lielāka un jo vairāk tur ir mātīšu, ar kurām var sapāroties. Tēviņš teritoriju notur no 10 dienām līdz 3 mēnešiem, tad to nomaina cits tēviņš. Tēviņi, kuriem neizdodas ieņemt savu teritoriju, pulcējas vecpuišu baros, uzturoties attālināti no vietām, kurās pulcējas mātītes.[3][4]

Dienas laikā lauvroņi uzturas tuvāk ūdens malai, ik pa brīdim dodoties jūrā baroties. Nakts laikā kolonija pārvietojas nedaudz tālāk no krasta līnijas.[3]

Barošanās ieradumi labot šo sadaļu

Galapagu lauvronis barojas seklajā piekrastes zonā, medījot zivis, kalmārus, astoņkājus un vēžveidīgos.[3] Lauvroņa iecienītākais loms ir sardīnes. Reizēm, lai atrastu iemīļoto barību, tas dodas jūrā 10—15 km prom no krasta. Atrodoties tik tālu atklātā jūrā, dzīvnieku apdraud tā lielākie ienaidnieki — haizivis un zobenvaļi. Samērā bieži redzami īpatņi ar kodumu rētām un ievainojumiem. El Nino periodā, kad zivis atstāj piekrasti, lauvroņi ir spiesti medīt okeāna dziļumā, meklējot lukturzivis.[3][6] Novērots, ka lauvronis medī arī dzeltenspuru tunzivis.[7]

Vairošanās labot šo sadaļu

Pārošanās sezona parasti ilgst no jūlija līdz decembrim, bet dažādās salās tā var atšķirties. Mātīte sāk meklēties 3—4 nedēļas pēc tam, kad tai ir piedzimis mazulis. Pēc olšūnas apaugļošanas, tās attīstība tiek apturēta uz 2 mēnešiem. Kopējais grūsnības periods ilgst 11 mēnešus. Piedzimst viens mazulis, apmēram 6 kg smags. Pirmajās nedēļās starp mazuli un māti izveidojas ciešas saites. Katram mazulim ir savs īpašais sauciens, kuru māte atpazīst starp daudziem citiem mazuļu brēcieniem. Kad mazulis ir dažas nedēļas vecs, māte dienas laikā dodas baroties uz jūru, bet vakarā atgriežas pie mazuļa. Sasniedzot 5 mēnešu vecumu, jaunajam lauvronim mazuļa pūkainais kazociņš nomainās ar pieaugušajiem raksturīgo matojumu, tad tas kopā ar māti sāk doties jūrā. Māte turpina mazuli zīdīt ar pienu, līdz tas sasniedz 11—12 mēnešu vecumu. Patstāvīgs jaunais lauvronis kļūst, sasniedzot 12—24 mēnešu vecumu.[3][4]

Dzimumbriedumu abi dzimumi sasniedz 4—5 gadu vecumā.[3][8] Dzīves ilgums 15—24 gadi.[3]

Atsauces labot šo sadaļu

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 IUCN: Galápagos Sea Lion
  2. Denkinger, Judith; Gordillo, Luis; Montero-Serra, Ignasi; Murrilo, Juan Carlos; Guevara, Nataly; Hirschfield, Maximillian; Fietz, Katharina; Rubianes, Francisco; Dan, Michael (November 2015). "Urban life of Galapagos Sea Lions (Zalophus wollebaeki) on San Cristobal Island, Ecuador:colony trend and threats". Journal of Sea Research. 105: 10–14. Bibcode:2015JSR...105...10D. doi:10.1016/j.seares.2015.07.004
  3. 3,00 3,01 3,02 3,03 3,04 3,05 3,06 3,07 3,08 3,09 3,10 «ADW: Zalophus wollebaeki». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 11. jūnijā. Skatīts: 2020. gada 29. janvārī.
  4. 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 4,6 4,7 «Galapagos Conservation Trust: Galapagos sea lion». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 20. decembrī. Skatīts: 2020. gada 29. janvārī.
  5. Galápagos and Californian sea lions are separate species: Genetic analysis of the genus Zalophus and its implications for conservation management
  6. Jeglinski, Jana W.E.; Wolf, Jochen; Werner, Christiane; Costa, Daniel P.; Trillmich, Fritz (December 2015). "Differences in Foraging Ecology align with Genetically Divergent Ecotypes of a Highly mobile marine top Predator". Oceologica. 179 (4): 1041–1052. Bibcode:2015Oecol.179.1041J. doi:10.1007/s00442-015-3424-1. PMID 26307593
  7. BBC: Filming Galapagos sea lions hunting tuna
  8. Aurioles, D. & Trillmich, F. (IUCN SSC Pinniped Specialist Group) 2008. Zalophus wollebaeki. In: IUCN 2013. IUCN Red List of Threatened Species. Version 2013.1. http://oldredlist.iucnredlist.org/details/41668/0[novecojusi saite]

Ārējās saites labot šo sadaļu