Gūtmaņa ala
Gūtmaņa ala ir ala Gaujas senlejas labā krasta nogāzē, Siguldā. Tilpuma ziņā (ap 500 m3) lielākā ala Baltijā un visvairāk apmeklētais dabas piemineklis Latvijā, kas ceļotāju vidū bijis iecienīts jau vismaz kopš Zviedru Vidzemes laika 17. gadsimta sākumā.[1][2] No Gūtmaņa alas iztek neliels strautiņš, kas netālu no alas ietek Gaujā.
| Gūtmaņa ala | |
|---|---|
 | |
  Gūtmaņa ala | |
| Atrašanās vieta |
 Sigulda, Latvija |
| Koordinātas | 57°9′56″N 24°50′45″E / 57.16556°N 24.84583°EKoordinātas: 57°9′56″N 24°50′45″E / 57.16556°N 24.84583°E |
| Dziļums | 18,8 m[1][2] |
| Platums | 12 m[1][2] |
| Augstums | 10 m[1][2] |
| Ieejas | 1 |
| Apmeklētāji | 1,5 milj. |
 Gūtmaņa ala Vikikrātuvē | |
Vēsture
labot šo sadaļu
Pēc ģeologa Ojāra Āboltiņa pētījumiem, ala sākusi veidoties pēcledus laikmetā pirms apmēram 10 000 gadu trešajā Gaujas virspalu terasē sufozijas ietekmē, ūdeņiem iegraužoties Gaujas svītas devona smilšakmeņos (vidusdevona augšdaļa vai augšdevona apakšdaļa), bet pašreizējo izskatu ala ieguvusi pirms aptuveni 2000 gadiem.[1][2]
Gūtmaņa ala pirmoreiz rakstiski minēta vācu valodā 1774. gadā, bet 1869. gada 13. augustā par to „Baltijas Vēstnesī” ir pirmās rakstiskās ziņas latviski[1][2]:
Gūtmaņa ala ir pie biezi apauguša kalna pakājes, starp Turaidi un Krimuldi. Tā ir kādas 96 pēdas augsta, iekšpusē 48 pēdas plata un tikpat dziļa. Tā top uz dibenu šaurāka: stalta iešana tanī kā pa vārtiem. Alas iekšpusē izverd avots, kas savu ūdeni dobumā krāj un tad uz klātējo Gauju notek. Ūdens ir dzelžains, ka sūnas, naudas gabali u. t. j. pr. pārvelkas ar laiku ar akmiņa mizu. Šis avots ir latviešiem vēl šodien svēts, tāpēc ka tie tam ūdenim dziedinādamu spēku dēvē. Tie mazgājas ar to dažādās slimībās un smeļ to ar īpašu izturēšanos un noliktos laikos. Tās pa daļai ir sūnu pāraugušas klints sienas iz sarkana smilkšu akmiņa ar daudz vārdiem un gada skaitļiem aprakstītas: tie vecākie raksti sniedz līdz 1666. gadam. Starp tiem jauniem rakstiem apmeklētājam tūdaļ pie ieiešanas pa kreiso roku tas bokstabs H (krievu N) ar to apraksts: „Troņa mantinieks no Krievu zemes tanī 3. Aug. 1860.” krīt acīs…
— 1869. gada 13. augusta „Baltijas Vēstnesis”[2]
Pirmos alas uzmērījumus 18. gadsimta pašās beigās veicis un publicējis dabaszinātnieks Jakobs Benjamins Fišers, izmērot, ka ala ir 30 pēdu (9 m) augsta, aptuveni tikpat plata un 45 pēdas (14 m) dziļa. 1912. gada ceļvedī minēts, ka agrāk alas sienā bijis redzams 1521. gada ieraksts ar iniciāļiem „HDOM in IUI 19”, taču līdz mūsdienām senākie daļēji saglabājušies ir 1668. un 1677. gada grebumi augstu pie griestiem alas labajā velvē „<<GEORG CONRAD Von VNGER STERNBERG 1668>>” un „ANNA MAGDALENA Von TIESENHAVSEN ANNO 1677”. Par seno līvu un baltu uz alas sienām atstātajiem burtiem ziņu nav un līdz mūsdienām tie nav saglabājušies, tomēr līdz pat 19. gadsimta sākumam Gūtmaņa ala bijusi kulta vieta, kur slepus nestas monētas un apģērbu gabali, kas ziedoti dieviem.[1]
1973. gadā, 175 gadus pēc Fišera, Gūtmaņa alu pārmērīja dabas pieminekļu pētnieks Guntis Eniņš un mērījumus publicēja žurnāla „Zinātne un Tehnika” 6. numura rakstā „Siguldas alas”. Eniņš izmērīja, ka Gūtmaņa ala ir 18,8 m dziļa, 12 m plata un augstākajā griestu vietā 10 m augsta, kas izrādījās vairāk nekā Fišera izmērītais, ko viņš skaidroja ar to, ka ala varētu kļuvusi ievērojami lielāka un ka tajā laikā izmantoti atšķirīgi mērīšanas paņēmieni.[1][2]
2018. gada 1. janvārī lielā nokrišņu daudzuma dēļ netālu no Gūtmaņa alas, posmā starp Krimuldas serpentīnu un Gūtmaņalu, izveidojās pusotru metru biezs un 150 kvadrātmetru liels augsnes virskārtas un tajā augošo koku noslīdenis, kas nobloķēja pastaigu taku un sabojāja meliorācijas sistēmu.[3][4]
Nosaukums
labot šo sadaļuAlas vāciskais nosaukums „Gūtmaņa ala” radies pēc tam, kad Jakobs Benjamins Fišers 1778. gadā rakstījis par alu no vietējiem iedzīvotājiem uzzināto: „Alu sauc par Labo vīru...” Bet 1791. gadā: „... zemnieki avota ūdeni izmanto slimību ārstēšanai tāpēc, ka šī vieta esot svēta.” Pēc vietējo nostāstiem senos laikos alā esot dzīvojis kāds labs cilvēks un dziedējis ļaudis ar avota ūdeni. Tā arī alas vārds cēlies no vācu gut Mann, kas latviski nozīmē „labs vīrs”. 1930. gados ierosināts alas nosaukumu latviskot, pārdēvējot to par Labvīra alu, tomēr šis ierosinājums nav guvis lielu atsaucību.[1][2]
Vietējo iedzīvotāju alai dotais nosaukums nav saglabājies, tomēr Guntis Eniņš izteicis minējumus, ka tā varētu būt saukta par Bura alu (lībiešu: buŗā — 'dziednieks, krīvs, burtnieks, burvis'), jo par alu un tajā dzīvojošo dziedētāju vācu pētniekiem visticamāk stāstījuši vietējie līvi, Kaupo alu, jo ala atradusies 600 m attālumā no līvu valdnieka Kaupo pils Rata kaktā vai Māras alu, jo Johans Kristofs Broce 1794. gadā esot rakstījis, ka alā dzīvojot kādu labdabīga dievība un Fišers, alu nosaucot par „Labo vīru”, varētu būt sajaucis alā dzīvojošā labdara dzimumu.[1][2]
Teikas
labot šo sadaļu
Par Gūtmaņa alu nav saglabājusies neviena senlatviešu teika. Visas 3 zināmās teikas radušās jaunākajos laikos un daļa no tām pārnestas no vācbaltiešiem. Tāda ir arī, piemēram, teika par līvu virsaiša Rindauga Gaujas krasta zemē dzīvi aprakto neuzticīgo sievu, kuras asaras esot izskalojušas Gūtmaņa alu.[1]
Literatūrzinātniece Ingrīda Kiršentāle 1987. gada izpētījusi un secinājusi, ka arī mīlas stāsts par Turaidas Rozi ir no vācbaltiešiem pārņemta teika, kuras Jumprava latviskota kā senlatviešu meitene. Tā radusies 19. gadsimtā ar vācbaltu rakstnieka Adalberta Kammerera 1848. gadā Rīgā izdotu poēmu Die Jungfrau von Treyden (latviešu: Turaidas jumprava), no kuras iedvesmojies latviešu skolotājs Juris Dauge, kurš 1857. gadā sarakstīja pats savu stāstu „Turaidas Jumprava”. Dauges darbu izdeva 1858. gadā un tas strauji izplatījās tautā un folklorizējās. Laika gaitā darbs vairākkārt atkārtoti izdots, un par Turaidas Rozi tikuši sarakstīti daudzi dzejoļi, dziesmas un lugas, tostarp Raiņa 1926. gada luga „Mīla stiprāka par nāvi”, ko nākamajā gadā Eduarda Smiļģa režijā izrādīja Dailes teātrī, atnesot teikai vēl lielāku popularitāti.[1][5]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,00 1,01 1,02 1,03 1,04 1,05 1,06 1,07 1,08 1,09 1,10 1,11 Guntis Eniņš. Nezināmā Latvija. Rīga : Lauku Avīze, 2015. 176.—182. lpp. ISBN 978-9934-15-079-1.
- ↑ 2,00 2,01 2,02 2,03 2,04 2,05 2,06 2,07 2,08 2,09 Guntis Eniņš (2012. gada 3. aprīlis). Nezināmā Gūtmaņala. Latvijas Avīze. Atjaunināts: 2016. gada 22. septembrī.
- ↑ Toms Bricis (2018. gada 2. janvāris). Siguldā pie Gūtmaņalas izveidojies zemes noslīdenis. Lsm.lv. Atjaunināts: 2018. gada 4. janvārī.
- ↑ Iespaidīgs zemes nogruvums pie Gūtmaņalas!. tvnet.lv. 2018. gada 4. janvāris. Atjaunināts: 2018. gada 4. janvārī.
- ↑ «Leģenda par Turaidas Rozi». Turaidas muzejrezervāts. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 5. Oktobris. Skatīts: 2016. gada 22. septembrī.