Frītaunas vēsture
Frītaunas vēsture ir Āfrikas valsts Sjerraleones vēstures daļa, kas vēstī par notikumiem tās galvaspilsētas Frītaunas teritorijā.
_Free_Town.jpg)
Brīvības province (1787–1789)
labot šo sadaļuLai nostiprinātu savas pozīcijas reģionā un atbrīvotos no nabadzīgiem un deklasētiem elementiem, 1787. gadā Lielbritānija no Londonas nosūtīja brīvlaistus bijušos melnos vergus[1] apmesties līdz tam neapdzīvotajā Sjerraleones pussalas klinšainajā zemesragā Sjerraleones upes grīvā. Šie cilvēki atradās "Nabadzīgo melno ļaužu palīdzības komitejas" (Committee for the Relief of the Black Poor) aizbildnībā, kuras mērķis bija atgriezt nabadzīgos afrikāņus viņu izcelsmes kontinentā.[2] Kuģis 9. aprīlī atstāja Portsmutas ostu, un tas veda ap 300 melnos vīriešus, 40 melnās sievietes un 70 baltās sievietes ar statusu no sievām līdz prostitūtām.[3] Pēc vienas no versijām, vismaz daļa no šīm sievietēm tika nogādātas uz kuģa, piedzirdot tās un pēc tam izprecinot kolonistiem.[2] 96 no braucējiem nomira ceļā uz Āfriku.[4] Šo melnādaino izcelsme bija dažāda: afroamerikāņi, afrokarībi, afrikāņi, dienvidaustrumu Āzijā un Lielbritānijā dzimušie melnādainie cilvēki. Viņi sasniedza mērķi maijā un nodibināja “Brīvības provinci” un Granvilas pilsētas apmetni uz zemes, kas tika nopirkta no vietējās Kojas karalistes karaļa Toma un reģenta Naimbanas. Briti saprata vai izvēlējās saprast, ka pirkums nozīmē, ka viņu jaunajiem kolonistiem šī zeme pieder uz visiem laikiem. Kaut arī izveidotā vienošanās starp britiem un Koju ietvēra noteikumu par pastāvīgas apmetnes būvi, daži vēsturnieki apšauba, ka Kojas vadītāji tāpat izprata vienošanos, jo viņiem bija atšķirīgs priekšstats par īpašuma izmantošanu. Pašlaik šī teritorija atrodas Frītaunas Klaintaunas rajonā.
Apmetnei nebija sagādāts pietiekami līdzekļu un pārtikas, ražu mazināja augu slimības un lietavas, palīdzība no Anglijas bija neliela,[5] un kolonistiem nācās pārdot vietējām ciltīm savus instrumentus, lai nopirktu pārtiku.[2]
Drīz izcēlās strīdi par zemes nomas maksu. Karaļa Toma pēctecis karalis Džimijs 1789. gadā nodedzināja apmetni, un iedzīvotāji paklīda — daļa kļuva par vietējo vergiem, daļa par vergu tirgotājiem un nesaudzīgi atriebās vietējiem par Granvilas nopostīšanu.[2] Aleksandru Falkonbridžu, bijušo vergturu kuģa ārstu, 1791. gadā nosūtīja uz Sjerraleoni, lai savāktu izdzīvojušos kolonistus. Viņiem izdevās atjaunot Granvilas pilsētu jaunā vietā, Furas līcī. Šie 1787. gada kolonisti formāli neizveidoja Frītaunu, kaut arī Frītaunas divsimtgades svinības tika svinētas 1987. gadā. Frītauna tika dibināta 1792. gadā.[6]
1792. gadā Granvilas kolonisti — mājīpašnieki, trešdaļa no kuriem bija sievietes, saņēma vēlēšanu tiesības.[7]
Frītaunas kolonija (1792–1808)
labot šo sadaļu
1791. gadā Tomass Pīterss, afroamerikānis, kurš bija dienējis Melnajos pionieros — probritāniskajos spēkos ASV Neatkarības kara laikā, devās uz Angliju, lai ziņotu par Jaunskotijas melnādaino iedzīvotāju sūdzībām. Daži no šiem afroamerikāņiem bija bijušie vergi, kas bija aizbēguši pie britu spēkiem, kuri piešķīra tiem brīvību. Pēc Amerikas uzvaras karā tos pārcēla dzīvot uz Kanādu. Zemes dotācijas un palīdzība apmetņu celšanā bija nelielas un lēnas.
Vizītes laikā Pīterss tikās ar pēc pirmās Granvilas bojāejas izveidotās "Sjerraleones kompānijas" vadību un uzzināja par priekšlikumu celt jaunu apmetni Sjerraleonē. Neskatoties uz 1787. gada kolonijas sabrukumu, kompānija labprāt pieņēma darbā kolonistus Sjerraleonei. Abolicionists un jūrnieku leitnants Džons Klarksons tika nosūtīts uz Jaunskotiju, lai reģistrētu emigrantus, kurus aizvest uz Sjerraleoni jauna ciemata būvei.
Noguruši no skarbajiem laika apstākļiem un rasu diskriminācijas Jaunskotijā, vairāk nekā 1100 bijušo amerikāņu vergu izvēlējās doties uz Sjerraleoni. Viņi kuģoja 15 kuģos un ieradās Sentdžordžijas līcī no 1792. gada 26. februāra līdz 9. martam.[8] Sešdesmit četri kolonisti nomira ceļā uz Sjerraleoni, un leitnants Klarksons bija starp tiem, kuri reisa laikā bija saslimuši. Nokļūstot Sjerraleonē, Klarksons bija visai pārsteigts, ka uz vietas nav veikti solītie sagatavošanās darbi.[9] Ieceltie baltie Jaunskotijas "kapteiņi" tika nosūtīti uz krastu, lai notīrītu vai izveidotu ceļu uz viņu jauno apmetnes vietu. Frītauna tika būvēta pirmās Granvilas pilsētas vietā, kur džungļi jau bija visu pārņēmuši kopš tās iznīcināšanas 1789. gadā.
Frītaunā sievietes palika kuģos, kamēr vīrieši strādāja, lai izcirta mežu. Leitnants Klarksons lika attīrīt zemi, līdz viņi sasniedza lielu kokvilnas koku.[10] Pēc tam, kad mežs bija nolīsts, visi kolonisti, vīrieši un sievietes, izkāpa un devās pie kokvilnas koka, un viņu sludinātāji sāka dziedāt garīgu dziesmu Awake and Sing of Moses and the Lamb.
Džons Klarksons tika zvērināts kā pirmais Sjerraleones gubernators. Pirms lietus sezonas tika uzceltas nelielas būdiņas, izveidota plantācija, kur audzēja kokvilnu, rīsus un cukuru.[3] Sjerraleones kompānijas mērnieki un kolonisti veidoja Frītaunu pēc Amerikas tīkla pilsētu parauga ar paralēlām ielām un platām maģistrālēm, no kurām lielākā bija Ūdens iela. 1792. gada 24. augustā otrās Granvilas pilsētas vecie kolonisti tika iekļauti jaunajā Sjerraleones kolonijā, bet palika dzīvot Granvilā.
Kompāniju pārstāvošais Klarksons sastrīdējās ar Pītersu, jo pēdējais prasīja melno policiju un demokrātisku pārvaldi. Pēc kāda laika Pīterss tika apvainots zādzībā un pēc dažiem mēnešiem mira cietumā. Klarksonam nācās arī risināt patstāvīgās ķildas starp metodistu un baptistu baznīcu pārstāvjiem. Slimības un noguruma dēļ pēc dažiem mēnešiem gubernatora amatā viņš atgriezās Eiropā.[9]
1793. gadā kolonisti nosūtīja lūgumrakstu Sjerraleones kompānijai, paužot bažas par savām grūtībām.[11] Īpaši viņi iebilda pret tādas valūtas izdošanu, ar kuru varētu samaksāt tikai kompānijai piederošā veikalā. Viņi arī apgalvoja, ka gubernators Deiviss ir rīkojies gandrīz vai tirāniski, piekopdams favorītismu. Viņi žēlojās, ka nav saņēmuši tādu zemes daudzumu, kādu leitnants Klarksons viņiem bija apsolījis, pametot Jaunskotiju. Vēstule pauda satraukumu par to, ka kompānija viņus neuzskata par brīvlaistajiem, bet gan par vergiem, un pieprasīja populārā Klarksona atgriešanos amatā. Klarksons tā arī neatgriezās Sjerraleonē, un viņa konflikts ar Sjerraleones kompāniju, no kuras viņš prasīja kolonistiem doto solījumu pildīšanu, noveda pie viņa atlaišanas no kompānijas. Kompānija atteicās pieņemt lūgumrakstu, tomēr Deiviss ieviesa vēlētu pārstāvniecību — asambleju, kurā ik desmit ģimenes ievēlēja pārstāvi, bet desmit pārstāvju — deputātu.[9]
Frītauna izdzīvoja, kad 1794. gadā to kara laikā izlaupīja un izpostīja francūži, un kolonisti to atjaunoja. 1798. gadā Frītaunā bija 300–400 māju ar arhitektūru, kas atgādināja Amerikas Savienoto Valstu arhitektūru,— akmens pamati ar koka virsbūvēm.
1800. gadā kolonisti sacēlās. Lielbritānijas varas iestādes izmantoja apmēram 550 Jamaikas deportēto iedzīvotāju — marūnu ierašanos, lai apspiestu sacelšanos. Trīsdesmit četri kolonisti tika izraidīti un nosūtīti uz Šerbro salu vai soda koloniju Goru. Dažiem no tiem vēlāk tika atļauts atgriezties Frītaunā. Pēc tam, kad marūni sagūstīja Jaunskotijas nemierniekus, viņiem tika piešķirta to zeme. Sacelšanās beigās pilsētā marūniem bija savs rajons, kuru sauca par Marūntaunu. Viņu militārā pieredze tika pielietota kolonijas aizsardzībā pret vietējām ciltīm.[3]
1805. gadā tika uzbūvēts Martello tipa piekrastes aizsardzības forts.
Frītauna kā kroņa kolonija (1808–1961)
labot šo sadaļu
Vietējie afrikāņi 1801. gadā uzbruka kolonijai un tika atsisti. Briti galu galā pārņēma no Sjerraleones kompānijas Frītaunas kontroli, 1808. gadā padarot to par kroņa koloniju. Šis akts aizsāka ekspansiju, kuras rezultātā izveidojās Sjerraleone.
No 1808. līdz 1874. gadam Frītauna bija Britu Rietumāfrikas galvaspilsēta. Tā kalpoja arī par bāzi Karaliskās jūras kara flotes Rietumāfrikas eskadrai, kurai tika uzdots kontrolēt vergu tirdzniecības aizliegumu. Kad eskadra atbrīvoja vergus uz tirdzniecības kuģiem, viņa tos visbiežāk nogādāja Sjerraleonē un jo īpaši Frītaunā; tādējādi iedzīvotāju skaits pieauga, iekļaujot daudzu dažādu tautu pēcnācējus no visas Āfrikas rietumu krasta.[12]
Atbrīvotie afrikāņi izveidoja priekšpilsētas Frītaunas pussalā, sākot ar Vilberforsu 1812. gadā. Viņi bija lielākā imigrantu grupa, kas veidoja Frītaunas kreolus ("krio") — jauktu tautību kopienu, kura radās jau ar pirmajiem kolonistiem 1787. gadā.Pilsēta strauji paplašinājās. Atbrīvotajiem vergiem pievienojās Vestindijas un Āfrikas karavīri, kuri bija cīnījušies par Lielbritāniju Napoleona karos un šeit apmetušies pēc tiem.
Krio spēlēja galveno lomu pilsētā, kaut arī tie bija mazākums starp Frītaunas iedzīvotājiem un tikai 2% no 1896. gadā pilnībā izveidotās Sjerraleones kolonijas iedzīvotājiem, un kreolu angļu valoda bija kļuvusi par valsts valodu.[3]
Pirmā pasaules kara laikā Frītauna kļuva par britu spēku operāciju bāzi Atlantijas okeānā. Karakuģi ienāca ostā, lai veiktu krājumu papildināšanu, un uz turieni tika nosūtīti arī reģionā sagūstītie vācu tirdzniecības kuģi.[13]
Arī Otrā pasaules kara laikā Lielbritānija uzturēja jūras spēku bāzi Frītaunā. Osta bija stāvvieta sabiedroto kuģiem Atlantijas okeāna dienvidu daļā un SL transporta karavānu pulcēšanās vieta. Netālu no Lungi lidlauka tika uzturēta britu gaisa spēku RAF bāze. Britu iznīcinātāji, kas izjauktā veidā tika piegādāti Frītaunas ostā, tika pārvesti pa valdības šaursliežu dzelzceļu uz Makeni Sjerraleones centrā, lai tur tos saliktu un lidotu uz Ēģipti, ap kuru notika nopietna karadarbība.
Neatkarīga valsts (1961–pašlaik)
labot šo sadaļu20. gadsimta beigās pilsēta kļuva par arēnu Sjerraleones pilsoņu karam (1991–2002), kurā tika dalītas valsts dimantu atradnes.
2017. gadā meža izciršanas dēļ pilsēta cieta no zemes noslīdeņa, kas prasīja ap 300 dzīvību.[14]
Iedzīvotāju skaita izmaiņas
labot šo sadaļu| 1811 | 1822 | 1891 | 1918 | 1948 | 1974 | 1985 | 1990 | 1995 | 2000 | 2004 | 2010 | 2015 |
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| 1900 | 4 785 | 30 033 | 34 000 | 64 576 | 214 443 | 469 776 | 529 000 | 603 000 | 688 000 | 772 873 | 945 423 | 1 055 964 |
Atsauces
labot šo sadaļu| Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Frītaunas vēsture |
- ↑ Formāli verdzība Lielbritānijā tika atcelta 1772. gadā, 15 gadus pirms šo notikumu sākuma.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 Black Loyalists: The Sierra Leone Company
- ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 «Sjsu.edu: Economic History of Sierra Leone». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 3. martā. Skatīts: 2020. gada 12. jūnijā.
- ↑ Sivapragasam, Michael, ‘Why Did Black Londoners not join the Sierra Leone Resettlement Scheme 1783-1815?’ Unpublished Masters dissertation (London: Open University, 2013), p. 36.
- ↑ Plymouth.gov: Gustavus Vassa: Olaudah Equiano
- ↑ Shaw, Rosalind, Memories of the Slave Trade: Ritual and the Historical Imagination in Sierra Leone. Reconstructed by Mohamed Sheriff, Memphis, Tennessee, University of Chicago Press (2002), p. 37.
- ↑ Simon Schama, Rough Crossings: Britain, the Slaves and the American Revolution, BBC Books, 2005 (ISBN 0-563-48709-7) p.363
- ↑ Britannica, Freetown, britannica.com
- ↑ 9,0 9,1 9,2 Black Loyalists: The Sierra Leone Company
- ↑ Kokvilnas koks — Ceiba pentandra, kapoku apakšdzimtas koks ar sēklām, no kurām var iegūt audumu.
- ↑ Settlers' Petition, # 19, page. 35, Our Children Free and Happy
- ↑ Adderley, Rosanne Marion (2006). "New negroes from Africa" slave trade abolition and free African settlement in the nineteenth-century Caribbean. Bloomington: Indiana University Press. ISBN 978-0-253-21827-8.
- ↑ «Sierra Leone in 1914». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 24. oktobrī. Skatīts: 2020. gada 12. jūnijā.
- ↑ The Telegraph / Sierra Leone landslide: More than 300 killed as roads turn into 'churning rivers of mud'