Fenosa
Fenosa (sengrieķu: Φενεός, Φενεάτης, Φενικός) bija sena pilsēta Grieķijā, Azānijā, Arkādijas ziemeļos, uz dienvidrietumiem no Kilini kalna. Uz dienvidiem no Fenosas atrodas beznoteces karsta baseins, kurš drenējas caur pazemes noteku (καταβόθρα) Ladonas upē, un veido seklu ezeru ar periodisku katastrofiski augstu ūdens līmeni. Blakus esošajā Arhajafenosā ir arheoloģijas muzejs.
| Fenosa | |
|---|---|
| Φενεός | |
 Asklēpija tempļa drupas Fenosā. | |
  Fenosa | |
| Atrašanās vieta |
 Grieķija |
| Reģions | Arkādija |
| Koordinātas | 37°54′40″N 22°18′21″E / 37.91111°N 22.30583°EKoordinātas: 37°54′40″N 22°18′21″E / 37.91111°N 22.30583°E |
| Veids | Apdzīvota vieta |
| Vēsture | |
| Kultūras | Grieķu, romiešu |
| Piezīmes | |
| Stāvoklis | Drupas |
| Publiska piekļuve | Brīva piekļuve |
Vēsture labot šo sadaļu
Par Fenosu rakstīja vēl Homērs, jo fenosieši piedalījās Trojas karā Agapenora, Ankeja dēla vadībā, kurš no Agamemnona dabūja 60 kuģus, lai pārceltos pāri Egejas jūrai. Strabona laikā tas bija nenozīmīgs ciems.
Hērakls dzīvoja Fenosā pie savas vecmāmiņas Laomonas, Guneja meitas un Amfitriona mātes, pēc tam, kad viņu no Tirintas padzina Eirisfejs. Pēc vietējā nostāsta Hērakls uzbūvēja pazemes notekas ūdens novadīšanai no Fenosas līdzenuma. Pēc Pausānija ziņām plūdu laikā Fenosa bija appludināta pilnīgi zem ūdens. Pausānija laikā kalnos bija saglabājušās atzīmes, līdz kādam līmenim bija pacēlies ūdens.
Caur Fenosu tecēja Aroānijas upe, kas ir pazīstama arī kā Olbiosa (Όλβιος).[1] Pēc vietējā nostāsta kanālu tai 50 stadiju garumā izraka Hērakls.
Pausānijs piemin Atēnas templi akropolē. Zem akropoles atrodas Ifikla, Hērakla brāļa un Jolaja tēva kaps. Fenosā bija Hermeja templis, bet aiz viņa Mirtila kaps. Fenosas apgabalā atrodas Epita, Elata dēla kaps. Netālu no Fenosas atradās Nonakrisa, gar kur tecēja "Stiksa ūdeņu" strauts. Stāstīja, ka ar šo ūdeni tika indēts Maķedonijas Aleksandrs.
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ Arcadia // Реальный словарь классических древностей / авт.-сост. Ф. Любкер ; Под редакцией членов Общества классической филологии и педагогики Ф. Гельбке, Л. Георгиевского, Ф. Зелинского, В. Канского, М. Куторги и П. Никитина. — СПб., 1885. — С. 125—126.