Federiko Fellīni

Federiko Fellīni; Federico Fellini
Federiko Fellīni 1965. gadā
Personīgā informācija
Dzimis	1920. gada 20. janvārī ; Rimini, Itālija
Miris	1993. gada 31. oktobrī (73 gadi); Roma, Itālija
Pilsonība	Itālija
Nodarbošanās	kinorežisors, scenārists
Darbības gadi	1945—1992
Dzīvesbiedre	Džuljeta Mazīna (pr. 1943)

Federiko Fellīni (itāļu: Federico Fellini, izrunā: /fedeˈriːko felˈliːni/; dzimis 1920. gada 20. janvārī, miris 1993. gada 31. oktobrī) bija itāļu kinorežisors un scenārists, viens no spilgtākajiem 20. gadsimta kino mākslas pārstāvjiem.^[1] Viņš ir pazīstams ar savu unikālo stilu, kurā realitāte un fantāzija savijas, radot neaizmirstamus un simboliski piesātinātus stāstus. Fellīni četras reizes ir ieguvis Amerikas Kinoakadēmijas balvu (“Oskaru”) kategorijā “Labākā filma svešvalodā”, kā arī Kinoakadēmijas goda balvu par mūža ieguldījumu kino mākslā. Fellīni slavenākās filmas ir “Ceļš” (1954), “Kabīrijas naktis” (1957), “Saldā dzīve” (1960), “Astoņarpus” (1963) un “Amarkords” (1973).

Fellīni ietekmēja kino attīstību arī ārpus Itālijas robežām. Viņa darbi ir iedvesmojuši tādus režisorus kā Mārtinu Skorsēzi, Vesu Andersonu un Pedro Almodovaru. Itāļu kino vēsturē Fellīni tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem meistariem, kurš palīdzēja pārveidot neoreālismu par personīgāku, poētisku filmu žanru.

Bērnība un izglītība

Federiko Fellīni piedzima 1920. gada 20. janvārī Rimini, nelielā pilsētā Adrijas jūras piekrastē. Viņa tēvs Urbāno Fellīni strādāja par pārtikas preču tirgotāju, bet māte Ida Barbiāni bija no Romas un cieši saistīta ar katoļticību. Ģimenē valdīja kontrasts starp tēva praktisko raksturu un mātes vēlmi ieaudzināt bērnos garīgumu un kultūras vērtības, kas vēlāk atspoguļojās Fellīni darbos.

Fellīni sākotnēji mācījās Rimini vietējā skolā un vēlāk ģimnāzijā. Jau agrā bērnībā viņš izrādīja interesi par zīmēšanu un stāstu radīšanu, kas kļuva par pamatu viņa radošajai karjerai. Pusaudža gados viņš bieži apmeklēja vietējo kinoteātri un komiksu žurnālu kioskus, kas veidoja viņa vizuālo iztēli un stāstniecības stilu.

1939. gadā Fellīni pārcēlās uz Romu, kur viņš it kā iestājās Romas Universitātē, lai studētu tiesību zinātni. Tomēr dokumentālu pierādījumu par aktīvu iesaisti studijās nav, jo jau drīz vien viņš pievērsās radošajām nodarbēm. Romā Fellīni sāka strādāt par žurnālistu un karikatūristu, veidojot satīriskus zīmējumus un rakstus žurnāliem, piemēram, Marc'Aurelio. Šis darbs palīdzēja attīstīt humoristisko un ironisko skatījumu uz dzīvi, kas kļuva par neatņemamu viņa filmu iezīmi.

Karjera

Federiko Fellīni 1950-tajos gados

Federiko Fellīni karjera kino pasaulē sākās 1945. gadā kā scenāristam un režisora asistentam. Viņa pirmais nozīmīgais darbs bija scenāriju rakstīšanu itāļu neoreālisma filmām, kas tolaik bija būtiska Itālijas kino kustības daļa. Viens no Fellīni pirmajiem sadarbības projektiem bija ar režisoru Roberto Rosellīni, kurš kļuva par viņa mentoru. Fellīni strādāja par līdzautoru Rosellīni filmā Roma, aperta città (1945).

Sadarbība ar Rosellīni deva Fellīni iespēju iemācīties kino veidošanas pamatus un veidot savas idejas, vienlaikus iegūstot reputāciju kā talantīgam un radošam scenāriju autoram. Turpmākajos gados viņš turpināja sadarboties ar citiem ievērojamiem režisoriem, piemēram, ar Alberto Lattuadu (Alberto Lattuada). 1950. gadā Fellīni un Lattuada kopā bija režisori filmai Luci del varietà, kas kļuva par pirmo Fellīni režisēto filmu. Šajā periodā Fellīni pievērsās ne tikai scenāriju rakstīšanai, bet arī padziļinātai kinorežijas izzināšanai. Viņa prasme veidot reālistiskus un emocionāli piesātinātus stāstus, kā arī pieeja aktieru vadīšanai, radīja pamatu viņa turpmākajai režisora karjerai.

Privātā dzīve

Federiko Fellīni 1943. gadā apprecējās ar aktrisi Džuljetu Mazīnu, kura spēlēja vairākas nozīmīgas lomas Fellīni filmās.

Apbalvojumi

Fellīni četras reizes ir ieguvis Amerikas Kinoakadēmijas balvu (“Oskaru”) kategorijā “Labākā filma svešvalodā”. Tās ir filmas "Ceļš", "Kabīrijas naktis", "Astoņarpus" un "Amarkords". Viņš ir ieguvis arī Kinoakadēmijas goda balvu par mūža ieguldījumu kino mākslā.

Par filmu "Saldā dzīve" (1960) Fellīni ieguva Kannu kinofestivāla galveno balvu Zelta palmas zaru. 1987. gadā Fellīni saņēma balvu BAFTA Fellowship.

Pazīstamākās filmas

Memmesdēliņi (I Vitelloni, 1953)
Ceļš (1954)
Kabīrijas naktis (1957)
Saldā dzīve (1960)
Astoņarpus (1963)
Satirikons (1969)
Amarkords (1973)
Orķestra mēģinājums (1978)
Un kuģis peld (1983)
Džindžera un Freds (1986)

Atsauces

↑ Burke, Frank, and M. R. Waller. Federico Fellini: Contemporary Perspectives. Toronto : University of Toronto Press, 2003. 12. lpp. ISBN 0-8020-7647-5.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Federiko Fellīni.
Fellini Foundation Oficiālā mājas lapa (itāliski)
Fondation Fellini pour le cinéma (Switzerland) Oficiālā mājas lapa (franciski)

Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)

IMDb profils (angliski)
Internet Broadway Database profils (angliski)
AllMovie profils (angliski)

Šī režisora biogrāfija ir nepilnīga. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[1] Burke, Frank, and M. R. Waller. Federico Fellini: Contemporary Perspectives. Toronto : University of Toronto Press, 2003. 12. lpp. ISBN 0-8020-7647-5.

[1]