Etoloģija
- Skaties arī jēdzienu ar līdzīgu nosaukumu: etnoloģija.
Šim rakstam ir nepieciešamas atsauces uz ārējiem avotiem. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu, pievienojot vismaz vienu atsauci. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. Meklēt atsauces: "Etoloģija" – ziņas · grāmatas · scholar · brīvi attēli |
Etoloģija ir zooloģijas nozare, kas pēta dzīvnieku uzvedību un izturēšanos, parasti dabiskos apstākļos. Tā pievēršas dzīvnieku iedzimtajai, instinktīvajai uzvedībai, dzīvesveidam, grupu veidošanai un sazināšanās īpatnībām. Etoloģija ir salīdzinoši jauna un strauji augoša zinātne - īpaši kopš 20. gs. sākuma pētījumi par dzīvnieku komunikāciju, izziņas spējām, emocijām, mācīšanos, kultūru un seksualitāti ir rosinājuši pārskatīt iepriekš pastāvējušās zinātniskās hipotēzes.
Vēsture
labot šo sadaļu
Etoloģijas aizsākumi meklējami 18. - 19. gadsimta zinātnieku darbos, kuros tika aprakstīta atšķirīgu sugu īpatnējā uzvedība. Būtisku ietekmi etoloģijā ir atstājusi Čārlza Darvina teorija par evolūciju, iedzimtību un mainību, bet par oficiālu zinātnes sākumu uzskata 19. gs. beigas - 20. gs. sākumu. Šajā periodā, kuru uzskata par etoloģijas attīstības pirmo posmu, secināja, ka dzīvnieku uzvedība ir atkarīga ne tikai no apkārtējās vides faktoriem, bet arī no organisma iekšējām prasībām. Tika izvirzīta teorija par dzīvnieku spēju atpazīt tēlus, kuriem ir svarīga loma to dzīvē, piemēram, māti, tēvu, dzimumpartneri, mazuli.
Otrajā posmā, kas ilga no 20. gs. trīsdesmitajiem līdz piecdesmitajiem gadiem, sākās atsevišķu pētījumu apvienošana vienotā etoloģijas teorijā, un trešajā posmā, kas sākās 20. gadsimta piecdesmitajos gados, turpinājās dziļāka dzīvnieku uzvedības izpēte, palīgā ņemot tādas zinātnes kā fizioloģiju, ekoloģiju, ģenētiku, neirobioloģiju un prāta filozofiju. Pētniecība notiek dabiskos apstākļos vai laboratorijās, kurās ir nodrošināti maksimāli tuvi dzīves apstākļi tiem, kādi ir novērojami dabā. Izpētes pamatmetode ir etogrammu sastādīšana, kas ir konkrētu izturēšanās aktu vārdisks apraksts.
Pētījumu objekti
labot šo sadaļu- Dzīvnieku uzvedības cēlonība — faktori, kas nosaka indivīda uzvedību. To galvenokārt nosaka divi faktori:
- Paša dzīvnieka organisma iekšējie stimuli. (Piemēram, kaķis ēd zāli, jo, tā kā tas bieži laiza savu kažoku, lai to iztīrītu, daudz apmatojuma nonāk kuņģī un izraisa gremošanas funkcijas traucējumus. Kaķa vēlēšanās ēst zāli ir tieksme izraisīt vemšanu, lai atbrīvotos no ielaizītā apmatojuma kamoliņiem.)
- Apkārtējais kairinājums. (Piemēram, ja kaķis ir nobiedēts un tam draud uzbrukums, tā ausis ir pieglaustas atpakaļ, bet, ja tās ir pieglaustas uz priekšu un uz sāniem, tas nozīmē, ka kaķis ir agresīvi noskaņots.).
- Uzvedības ontoģenēze — uzvedības attīstība no organisma rašanās brīža līdz bojāejai. Dzīvnieka uzvedība dzīves gaitā mainās: tiek apgūtas jaunas uzvedības formas, dzīvnieki atdarinot iemācās jaunas darbības;
- Uzvedības evolūcija visai sugai - tai raksturīgās uzvedības īpatnību pārmaiņas ilgā laika periodā, kur darbojas dabiskā izlase.
- Uzvedību funkcijas un uzvedības nozīme dzīvnieku izdzīvošanā.
Etoloģija veic pētījumus trijos dzīvības organizācijas līmeņos: indivīda, populācijas un biocenozes līmenī. Visus pētījumus koordinē Starptautiskā etologu komiteja, bet Latvijā etoloģijas pētījumus veic Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultāte un Latvijas Dabas muzeja speciālisti. Etoloģijas attīstība ir ietekmējusi arī veterinārmedicīnas uzplaukumu, jo dzīvnieka uzvedības izpēte ļauj ārstam saprast gan slimību, gan arī pašu dzīvnieku. Izšķir arī cilvēka etoloģiju, bet pētīt cilvēku ir salīdzinoši grūtāk nekā dzīvnieku, jo cilvēka mācīšanās un domāšana maskē instinktīvās kustības.