Esterlande

Esterlande (zviedru: Österland — 'Austrumu zeme') jeb Itemā (somu: Itämaa) bija Somijas dienviddaļas nosaukums 14.—19. gadsimtā, kad tā bija viena no Zviedrijas lielvalsts vēsturiskajām zemēm, kas robežojās ar Norlandi ziemeļos un ar Krievijas Karēliju austrumos.

Ēsterlandes provinces 17. gadsimtā (Īstā Somija (Finland), Karēlija (Karelen), Nīlande jeb Ūsimā (Nyland), Satakunta (Satakunda), Savonija (Savolaks), Tavastija (Tavastland)

Esterlandes sastāvā ietilpa Ālandu salas (Åland), Finlande (Egentliga Finland), Satakunta (Satakunda), Tavastija (Tavastland), Nīlande (Nyland), Savonija (Savolax), daļēji Pohjanmā un Karēlija (Karelen).

Vēsture

Somijas kolonizācija sākās ar zviedru krusta karagājienu uz Tavastiju (tagadējo Hēmi) starp 1238./1239. gadu un 1248.—1250. gadu. Zviedru krustneši apspieda somu sacelšanos un kādā pilskalnā uzcēla Tavastijas pili (taffwesta borg).

Zināms, ka 1244. gada 15. jūlijā pāvests Inocents IV iecēla bīskapu Modenas Vilhelmu par savu legātu Baltijas jūras austrumu krasta zemēs (Livonijā, Igaunijā, Zemgalē, Kursā, Lietuvā, Somijā). 1293. gadā zviedru karaspēks iekaroja Karēlijas dienvidu daļu un nodibināja Viborgas cietoksni, kas historiogrāfijā tiek uzskatīts par Somijas krusta karu pēdējo notikumu. Nosaukums Zviedrijas "Austrumu zeme" tika lietots kopš 1340. gada. Lai pretotos Krievijas caru pretenzijām uz Somiju, Livonijas kara beigās 1581. gadā Zviedrijas karalis Juhans III sev izveidoja Somijas lielfirsta titulu (Storfurste till Finland).

Tomēr 1809. gadā Krievijas impērija atņēma Zviedrijai tās Ēsterlandi un Norlandes zemes austrumu daļu, kurās izveidoja Somijas lielhercogisti.