Emu
Emu[1] (Dromaius novaehollandiae) ir liela auguma kazuāru dzimtas (Casuariidae) Austrālijā dzīvojoša putnu suga, kas ir vienīgā emu ģintī (Dromaius).[2] Kopējā populācija mūsdienās ir apmēram 625 000—725 000 īpatņi. Izdala četras pasugas, no kurām mūsdienās dzīvojoša ir tikai viena.[2]
| Emu Dromaius novaehollandiae (Latham, 1790) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Putni (Aves) |
| Kārta | Strausveidīgie (Struthioniformes) |
| Dzimta | Kazuāru dzimta (Casuariidae) |
| Ģints | Emu (Dromaius) |
| Suga | Emu (Dromaius novaehollandiae) |
| Sinonīmi | |
| Dromiceius novaehollandiae | |
| Izplatība | |
 Emu izplatības areāls iekrāsots rozā krāsā. | |
 Emu Vikikrātuvē | |
Emu var sastapt gandrīz visā Austrālijas kontinentā, tomēr tas izvairās no blīvi apdzīvotām vietām, bieziem mežiem un ļoti sausām teritorijām. Pēc eiropiešu ierašanās Austrālijā un Tasmanijā 1788. gadā Tasmanijas emu drīz vien izmira. Arī Kinga un Ķenguru salās emu ir izmiris. Cilvēks ir iespaidojis arī kontinenta emu dzīvi, izspiežot to no Austrālijas austrumu krasta. Toties paplašinoties lauksaimniecības zemēm, iekārtojot irigācijas sistēmas, emu ir sācis dzīvot daudz sausākos reģionos.[3] Mūsdienās zemnieki audzē emu, lai iegūtu to gaļu, olas, taukus un ādu.
Nav zināms, no kurienes radies vārds "emu", bet pastāv uzskats, ka tas ir arābu vārds, un tas nozīmē "liels putns". Šo vārdu izmantoja portugālieši, kad ieradās Austrālijā un ieraudzīja emu. Emu ir Austrālijas nacionālais putns.
Izskats
labot šo sadaļu
Emu ir Austrālijas lielākais putns, kā arī tas ir pasaulē otrs lielākais putns uzreiz aiz strausa. Tā augstums var sasniegt 2 metrus, bet parasti ir 1,5—1,9 m, plecos tā augstums ir 1—1,3 m. Emu svars ir 18—48 kg.[4]
Emu apspalvojums ir mīksts un brūnā vai pelēlbrūnā krāsā. Spalvu gali ir melni. Emu ir nelidojošs putns un aizbēg no ienaidniekiem, ātri skrienot. Tam ir mazi, rudimentāri spārni, garas kājas un kakls. Pēdai ir 3 pirksti. Tie ir vienīgie putni, kuriem uz apakšstilbiem ir muskuļi. Emu knābis ir salīdzinoši īss un piemērots zāles plūkšanai. Emu kakla āda ir zilpelēka, un tā spīd cauri retajam kakla apspalvojumam. Abi dzimumi ārēji izskatās līdzīgi.
Uzvedība
labot šo sadaļuEmu var skriet ar 50 km/h, bet parasti tas skrien lēnākā, ekonomiskākā, rikšojošā gaitā.[5] Tas ir nepārtraukti migrējošs putns, un noskrien garas distances, meklējot barību. Emu barojas ar dažādiem augiem un kukaiņiem. Karstā laikā emu elso, lai atvēsinātos un pazeminātu ķermeņa temperatūru.
Emu sazinās ar saucieniem, kas atgādina dunoņu, bungošanu vai ņurdēšanu, un tos var sadzirdēt pat 2 km attālumā. Parasti emu ceļo pa pāriem, bet reizēm barības meklējumos, emu izveido lielus barus. Emu ceļošanai Austrālijas rietumos ir sezonas raksturs. Vasarā tie ceļo uz ziemeļiem, ziemā uz dienvidiem. Austrumos emu nav šāds ceļošanas ieradums.[6] Ja nepieciešams, emu var peldēt. Ir novērots, ka emu mēdz diedelēt ēdienu no nelielām cilvēku grupām. Bet cilvēkiem ir jāuzmanās no emu, jo tie var būt diezgan agresīvi bez iemesla.
Barība
labot šo sadaļuEmu ir aktīvs dienas laikā. Tie barojas ar dažādiem augiem un kukaiņiem: sienāžiem, circeņiem, bizbizmārītēm, tauriņu kāpuriem, kodēm un skudrām. Emu uzlasa arī dažādus akmeņus, lai labāk sagremotos augu šķiedras.[7]
Vairošanās
labot šo sadaļu
Vasaras laikā emu veido pārus, un pāris paliek kopā apmēram 5 mēnešus. Riesta laikā tēviņiem ir hormonālas izmaiņas, tiem zūd apetīte, un tie izveido uz zemes vienkāršas ligzdas, kas tiek iekārtotas iedobēs, un ir daļēji iedziļinātas zemē. Ligzda tiek veidota no zariem, zāles un lapām. Mātīte ligzdā izdēj 11—20 olas. Tās ir tumši zaļas, lielas un ar biezu čaumalu. Ola sver 700—900 g, tās lielums ir 134 mm garumā un 89 mm platumā, vienu emu olu var salīdzināt ar 10—12 vistu olām.[8]
Tēviņi sāk perēt olas uzreiz pēc tam, kad mātīte ir izdējusi pirmo olu. Uzsākot perēšanu, emu tēviņš vairs ligzdu nepamet, līdz ar to pārstāj ēst, dzert un izkārnīties, iztiekot no saviem iepriekš uzkrātajiem zemādas taukiem vai no tā, ko var aizsniegt ar knābi blakus ligzdai. Viņš tikai pieceļas, lai apgrozītu olas. Olas tie apgrozītas kādas 10 reizes dienā. Olas tiek perētas 8 nedēļas. Šo nedēļu laikā tēviņš zaudē trešo daļu no sava svara. Līdzko mātīte ir pārstājusi dēt ligzdā olas un tēviņš sācis cītīgi perēt, lielākā daļa no mātītēm pamet ligzdu un sapārojas ar citu tēviņu un piedēj nākamo ligzdu ar olām. Tomēr dažas mātītes paliek pirmās ligzdas tuvumā un sagaida mazuļu izšķilšanos. Labā sezonā emu mātīte piedēj trīs ligzdas.
Olu perēšana aizņem 56 dienas. Tēviņš pārstāj perēt īsi pirms mazuļi sāk šķilties. Tikko izšķīlušies emu cāļi ir uzreiz aktīvi un ligzdu pamet pēc dažām dienām. Tie ir apmēram 12 cm augsti un sver 5 kg. To apspalvojums ir kontrastaini svītrains: brūns ar krēmīgi baltu, kas labi sapludina mazuli ar apkārtējo vidi, to noslēpjot ienaidniekiem. Pēc trīs mēnešiem mazuļi iegūst pieauguša putna apspalvojumu. Tēviņš paliek kopā ar mazuļiem 7 mēnešus, sargājot tos un apmācot, kā atrast barību. Emu cāļi aug ātri, un tie ir pieauguši 5—6 mēnešu vecumā. Bieži jaunie emu kopā ar tēvu pavada vēl nākamos 6 mēnešus līdz nākamajam riestam. Savvaļā emu dzīvo 10—20 gadus.
Sistemātika
labot šo sadaļuEmu ir 4 pasugas:[2]
- Dromaius novaehollandiae novaehollandiae — nominālpasuga, sastopama Austrālijas dienvidaustrumos;
- † Tasmanijas emu (Dromaius novaehollandiae diemenensis) — dzīvoja Tasmanijā;
- †Dromaius novaehollandiae baudinianus — dzīvoja Kinga salā;
- †Dromaius novaehollandiae minor — dzīvoja Ķenguru salā.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Dainuvīte Guļevska, Aina Miķelsone, Tamara Porīte. Pareizrakstības un pareizrunas rokasgrāmata. Rīga : Avots, 2002. 76. lpp. ISBN 9984-700-64-X.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 World Bird List: Ratites: Ostriches to Tinamous, 2018
- ↑ «Dromaius novaehollandiae (Emu)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 9. oktobrī. Skatīts: 2009. gada 12. septembrī.
- ↑ ADW: Dromaius novaehollandiae: Information
- ↑ Davies, S.J.J.F. (2003). "Emus". in Hutchins, Michael. Grzimek's Animal Life Encyclopedia. 8 Birds I Tinamous and Ratites to Hoatzins (2 ed.). Farmington Hills, MI: Gale Group. pp. 83—87. ISBN 0-7876-5784-0.
- ↑ Davies, S. J. J. F. 1976. The natural history of the Emu in comparison with that of other ratites. In Proceedings of the 16th international ornithological congress, H.J. Firth and J. H. Calaby eds. Australian Academy of Science, p. 109—20 ISBN 0-85847-038-1
- ↑ Barker, R. D. and Vertjens, W. J. M. The Food of Australian Birds 1 Non-Passerines. CSIRO Australia ISBN 0-643-05007-8
- ↑ Reader's Digest Complete Book of Au Reader's Digest Services ISBN 0-909486-63-8