Emīls Gilelss

Emīls Gilelss (krievu: Эмиль Григорьевич Гилельс; dzimis 1916. gada 19. oktobrī Odesā, miris 1985. gada 14. oktobrī Maskavā) bija ebreju izcelsmes Padomju Savienības pianists.

Biogrāfija

Emīls Gilelss dzimis 1916. gada 6. oktobrī (j. oktobrī pēc Gregora kalendāra) ebreju Gesjas un Grigorija Gilelsu ģimenē Odesā, Krievijas impērijā (šobrīd Ukraina). Viņa tēvs strādāja par ierēdni cukura pārstrādes rūpnīcā. Viņa trīs gadus jaunākā māsa Jeļizaveta vēlāk kļuva par slavenu vijolnieci.

Piecarpus gadus vecais Gilelss sāka mācīties klavierspēli pie slavenā Odesas klavieru pasniedzēja Jakova Tkača. Ātri mācoties, dažu mēnešu laikā viņš iemācījās spēlēt trīs Lošhorna etīžu sējumus un drīzumā arī Klementi un Mocarta sonātes. 1929. gada maijā Odesā Gilelss sniedza savu pirmo koncertu, kurā atskaņoja F. Lista, F. Šopēna, D. Skarlati un citu komponistu mūziku (tobrīd viņam bija trīspadsmit gadu).

Beidzot Odesas mūzikas un teātra tehnikumu, 1930. gadā Emīls Gilelss iestājās Odesas Bēthovena mūzikas un drāmas institūtā (šobrīd Odesas Nacionālā Mūzikas akadēmija), bet vēlāk, 1935. gadā, viņš mācījās Maskavas Čaikovska konservatorijā, kur studēja pie Heinriha Neihauza un iepazinās ar studiju biedriem Svjatoslavu Rihteru un Broņislavu Stajevski. 1938. gadā viņš ieguva pirmo vietu Ežēna Izaī konkursā Briselē un no 1951. gada kļuva par profesoru Čaikovska konservatorijā Maskavā. Viņš bija viens no nedaudzajiem padomju māksliniekiem, kuri spēja oficiāli sadarboties ar ārzemju ieraksta studijām, tai skaitā Sietlā.^[1]

Viņa klavierspēle izcēlās ar ļoti tīru skaņu, neparasti spilgtu legato, dažādiem orķestra tembriem. Par viņa skaņdarbu interpretācijām D. Šostakovičs teica:

Viņš apvieno sevī gan lielu interpretētāja brīvību, gan absolūtu cieņu pret komponista nodomiem.

Gilelsa repertuārs pārsvarā ir romantisks — Bēthovena, Brāmsa, Šūmaņa, Sensānsa koncerti un sonātes. Viņš bija arī ir viens no izcilākajiem krievu mūzikas interpretētājiem (sevišķi Prokofjeva, Rahmaņinova skaņdarbos).^[2] Piecdesmito gadu sākumā viņš interpretēja Ramo (piemēram, Putnu sasaukšanās), kā arī Lulli. Ievērojama ir viņa ierakstītā Brāmsa četru klavieru balāžu interpretācija. Pēdējos dzīves gados viņš apņēmās ierakstīt visas Bēthovena klavieru sonātes, sadarbojoties ar Deutsche Grammophon kompāniju, taču nāve neļāva pabeigt ciklu, tādēļ netika ierakstītas sonātes Nr. 1, 9, 22, 24 un 32.^[3]

Gilelss mira Maskavas slimnīcā 1985. gada 14. oktobrī^[4] no cukura diabēta komplikācijām. Pēc Svjatoslava Rihtera teiktā, kāds nemākulīgs ārsts sajauca divus flakonus, kas arī varēja izraisīt pianista nāvi.^[5]^[6]

Atsauces

↑ Emil Gilels, The Seattle Recital, Deutsche Grammophon.
↑ «The 10 Greatest Pianists Of All Time». Limelight Magazine. 2015-01-07. Skatīts: 2021-05-27.
↑ Andrew Clements. «Emil Gilels: The Early Recordings». The Guardian, 2006-12-21. Skatīts: 2021-05-27.
↑ John Rockwell. «Emil Gilels, Soviet Pianist, Dies at 68». The New York Times (angļu), 1985-10-16. Skatīts: 2021-05-27.
↑ Bruno Monsaingeon, Fondettes/Arles, Van de Velde / Actes-Sud, 1998, 469 p. (OCLC 45506290, notice BnF n^o FRBNF37000254), p. 62.
↑ «Emil Gilels en el centenario de su nacimiento (19-10-2016) - Stars» (spāņu). 2016-10-10. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019-08-12. Skatīts: 2021-05-27.

[1] Emil Gilels, The Seattle Recital, Deutsche Grammophon.

[2] «The 10 Greatest Pianists Of All Time». Limelight Magazine. 2015-01-07. Skatīts: 2021-05-27.

[3] Andrew Clements. «Emil Gilels: The Early Recordings». The Guardian, 2006-12-21. Skatīts: 2021-05-27.

[4] John Rockwell. «Emil Gilels, Soviet Pianist, Dies at 68». The New York Times (angļu), 1985-10-16. Skatīts: 2021-05-27.

[5] Bruno Monsaingeon, Fondettes/Arles, Van de Velde / Actes-Sud, 1998, 469 p. (OCLC 45506290, notice BnF n^o FRBNF37000254), p. 62.

[6] «Emil Gilels en el centenario de su nacimiento (19-10-2016) - Stars» (spāņu). 2016-10-10. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019-08-12. Skatīts: 2021-05-27.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]