Ella Leimane
Ella Leimane (dzimusi Zveja 1910. gada 26. februārī, mirusi 2004. gada 23. oktobrī) bija latviešu tēlniece.
| Ella Leimane | |
|---|---|
 Tēlniece Ella Leimane | |
| Pilnais vārds | Ella Zveja |
| Dzimis |
1910. gada 26. februārī Kalētu muiža, Kurzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad  Latvija) |
| Miris |
2004. gada 23. oktobrī (94 gadu vecumā) Rīga, Latvija |
| Tautība | latviete |
| Nozares | tēlniecība |
Dzīvesgājums labot šo sadaļu
Ella Leimane dzimusi 1910. gada 26. februārī Kurzemes guberņas Kalētu muižā, Žaņa un Līnes Zveju ģimenē. Tēlnieces vecāki bija kalpi Kalētu muižā. Tēvam bijis talants mākslās un radošas noslieces. Līdzās pienākumiem muižā viņš darbojies koka daiļamatniecībā un izrādījis spējas zīmēšanā un gleznošanā. Ir saglabājušies daži Žaņa Zvejas gleznotie darbi un zināms, ka barons viņam sniedzis finansiālu palīdzību, sūtot viņu uz Pēterburgu pilnveidot talantu.
Tēva radošās spējas mantoja meita Ella, kura savā daiļradē arī pievērsusies kokam un radījusi darbus. Pēc vecāku nāves Ella Zveja apmēram 16 vai 17 gadu vecumā devās uz Rīgu, kur uzsāka patstāvīgu dzīvi kā strādniece gumijas fabrikā un vēlāk kā mājkalpotāja kādā brālēna ieteiktā ģimenē. Tā bija mērnieka ģimene, un ģimenes draugs Pauls Leimanis, arī mērnieks, kļuva par Ellas Zvejas vīru.
Viņu laulībā piedzima meita Sarma un dēls Kārlis, kurš miris jau mazotnē. Pauls Leimanis miris 1947. gadā, un vīram un dēlam tēlniece veidojusi kapa pieminekli Raiņa kapos. Meita Sarma kļuva par ķīmiķi un ķīmijas doktori. Ar viņas palīdzību tēlniece guva iespēju iemūžināt portretos akadēmiķi G. Vanagu, studentu V. Kriķi, sporta meistari un ķīmiķi D. Šveicu un citus ķīmijas pasaules pārstāvjus.
Pirmā nopietnākā iepazīšanās ar tēlniecību notika Gustava Šķiltera vadītajā darbnīcā Tautas augstskolā, kur Ella Leimane mācījās no 1937. gada līdz 1940. gadam. Mācības sniedza vērtīgu pieredzi, taču par savu īsto skolotāju un autoritāti māksliniece atzina tēlnieku Teodoru Zaļkalnu, kura vadībā Mākslas akadēmijā Ella Leimane studēja no 1943. gada līdz 1949. gadam. Kā diplomdarbu akadēmijā Leimane veidoja darbu "Cūkkope", ko atzina par tik veiksmīgu darbu, ka tēlnieci tajā pašā gadā uzņēma Latvijas PSR Mākslinieku savienībā.[1]
Studiju gados Ella Leimane strādāja par dekoratori Leļļu teātrī (1946—1948), bet mācību pēdējā gadā tēlniece sāka un pēc akadēmijas absolvēšanas turpināja strādāt par pedagoģi Lietišķās mākslas vidusskolā (1948—1965).[2] Starp viņas audzēkņiem bija tādi nākamie mākslinieki kā E. Eihmane, M. Videniece.[3] Pēc došanās pensijā 1965. gadā tēlniece turpināja aktīvu radošu darbību, dzīves beigu posmā pievēršoties sīkplastikas un mazo formu tēlniecības darbiem. Kopš Mākslas akadēmijas absolvēšanas māksliniece aktīvi darbojusies tēlniecībā visu radošo dzīvi, atstājot bagātīgu un izpētes vērtu mantojumu.
Tēlniece mirusi 2004. gada 23. oktobrī un apglabāta līdzās vīram un dēlam Raiņa kapos.
Daiļrade labot šo sadaļu
Ella Leimane bija latviešu tēlniece, kura gandrīz visu radošo mūžu aizvadīja padomju laiku Latvijā. Tēlniece atstājusi bagātu un daudzveidīgu mantojumu, kura lielāko tiesu veido apolitiskas tematikas darbi. Tajā atrodami mātes tēlam veltītas kompozīcijas, alegorisku dabas tēlu iemiesojumi, mazo formu tēlniecības paraugi un laikabiedru portreti.
Mākslinieces pagaidām vienīgā personālizstāde notika 1976. gada pavasarī, un darbi bija izvietoti G. Šķiltera memoriālā muzeja dārzā un telpās, kur bija sācies mākslinieces ceļš tēlniecībā. Šajā izstādē tika eksponēti 55 darbi — portreti, figurālās kompozīcijas, sīkplastika, dekoratīvās un mazo formu skulptūras. Tā laika recenzijās izstāde vērtēta kā daudzveidīga un interesanta, uzsvērta mākslinieces spilgtā individualitāte un prasme izvēlēties tēlam atbilstošu formu un materiālu, panākot noskaņu un izteiksmību. Īpaši cildināti portreti.[4]
Ellas Leimanes portrettēlniecībā dabas formu vispārinājumu veidojusi noapaļotās, plūstošās, tvirtās plastiskās formās. Modeļos uzsvērts raksturīgais, taču pats tēlniecības darbs veidots kā estētiski pabeigts veselums, kur nozīmīgas ir materiāla dekoratīvās kvalitātes.[5]
Ellas Leimanes portreti ir plūstoši, nogludināti un vienkāršoti. Tie neataino modeli ar fotogrāfisku precizitāti, tiem vairāk raksturīgs zināms vispārinājums. Reizēm vaibsti liekas tikai ieskicēti, tēlniecei nav bijusi vēlme kavēties pie atsevišķu detaļu izstrādes. E. Leimanei piemita spilgta vitalitāte, kas noteica sevis un savu jaunrades nodomu apzināšanu – atmetamā un paturamā atlasi tēlniece vienmēr veikusi noteikti un mērķtiecīgi.[6]
Mākslinieces iemīļots tēlojuma objekts bija sieviete. Leimane veidojusi daudzus darbus, kur sieviete atklājas kā arhetipisks dabas tēls — kā zeme, jūra, upe vai koks. Šie tēli ir simboliski, un tie ietverti vispārinātās formās, kur liela nozīme ir līniju ritmiem un radītajai noskaņai. Dabas un noskaņas svarīgumu apliecina arī akmens, mākslinieces iemīļotākais materiāls, kuru viņa nešaubīgi atzinusi par sev tuvāko, lai gan izmantojusi gandrīz visus tēlniecības materiālus.
Īpaši izjusti ir sievietes-mātes tēli. Šis tēls kļuva par E. Leimanes daiļrades vadmotīvu, laika gaitā paplašinoties un iegūstot vispārinātāku raksturu. Par šo darbu iedvesmas avotu var uzskatīt Ellas mātes, Līnes Zvejas, gaišo un mīlestības apspīdēto piemiņu. Sava nozīme bijusi tēlnieces pasniedzēja T. Zaļkalna un viņa māmiņu ietekmei, tāpat kā mātes tēla apolitiskumam un līdz ar to lielākai radošajai brīvībai.
Aplūkojot mātes temata darbus, iezīmējas trīs nosacītas darbu grupas. Pirmās grupas darbiem, ko varētu dēvēt par latviskajām mātēm, raksturīgs mātes auklētājas motīvs, lakati un villaines, kas aptver māti un bērnu. Otrās grupas arhaiskās mātes atgādina arhetipiskas mātes un seno dieviešu elku figūriņas. Šajos darbos skan kaut kas pārlaicīgs un vispārcilvēcisks. Trešajā nosacītajā grupā apvienojami dažādi darbi, ko vieno mātes tematika, bet risinājuma un kompozīcijas ceļā māksliniece ļāvusies eksperimentēšanai.
Kā starpžanra darbi ir tapuši baibu tēli lielākoties veidoti mālā un terakotā. Tās ir neliela izmēra ar lakatiem segtu sieviešu galvu atveidi, kas veidoti ļoti lakoniskās un skaidrās formās ar neizzīmētiem vaibstiem.
Intereses vērta ir arī sīkplastika, kurai māksliniece pievērsusies vaļas brīžos un kura atklāj E. Leimanes daudzpusīgo pasaules redzējumu. No glazēta māla un šamota tēlniece darinājusi velnu sejiņas un mazizmēra skulptūras - sauļošanās kostīmos tērptas figūras. Tāpat no auduma un citiem materiāliem izgatavojusi nelielas, amizantas lellītes. Māksliniece veidojusi medaļas un plaketes, tapuši dzīvnieku atveidi ģipsī.
Daudzi tēlnieces darbi nonākuši dažādu fondu un valsts iestāžu īpašumā, daļa atrodas tēlnieces ģimenes locekļu rīcībā, bet daži palikuši Krievijā. Nedaudzi darbi joprojām ir publiski aplūkojami Latvijas parkos un dārzos, piemēram, Bēnes skolas pagalmā atrodas "Zēna skulptūra", Ziedoņdārzā redzama sarkanā granītā veidotā "Mātes sirds"[7] un Jelgavā joprojām atrodas 1905. gada cīnītājiem veltītais piemineklis. Kalētu kapos atrodams Ž. un L. Zvejām un viņu bērniem veltītais piemineklis, bet Raiņa kapos — piemineklis vīram un dēlam.
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ Veronika Kučinska. «Ellas Leimanes mūza». Dzimtenes balss (19), 1976.
- ↑ «14. oktobrī Latvijas Mākslinieku savienība (LMS) sveic nozīmīgā jubilejā joprojām aktīvu tēlnieci Olitu Niguli!». Skatīts: 2023. gada 6. novembris.
- ↑ Ilze Blahina. «Māksliniece Ella Leimane». Padomju zeme, 1970.
- ↑ Laimonis Mieriņš. «Tēlotāja un lietiskā māksla padomju Latvijā 1976. gadā», 1977. Skatīts: 2023. gada 6. novembris.
- ↑ Laila Bremša. Māksla un arhitektūra biogrāfijās, 2. sēj. Rīga : Latvijas enciklopēdija, 1996. 77. lpp. ISBN 5899600594.
- ↑ Ausma Balcerbula. «Izstāžu zāles maijā». Literatūra un māksla, 1976. gada 15. maijs.
- ↑ «Mātes sirds». Rīgas pieminekļu aģentūra. Skatīts: 2023. gada 6. novembrī.