Dzeltenbrūnā apšubeka (Leccinum versipelle jeb Leccinum testaceoscabrum, agrāk boletus rufescens) ir liela, Latvijā vidēji bieža beku dzimtas sēne, kuras augļķermeņi ir ēdami. Praksē bieži tiek jaukta ar tai līdzīgo sila lācīti, ar kuru ietilpst vienā lācīšu ģintī. Daļa mikologu uzskata, ka baltā apšubeka, kura atšķiras ar savu balto krāsu, nav patstāvīga suga, bet tikai dzeltenbrūnās apšubekas albīnā forma.

Dzeltenbrūnā apšubeka
Leccinum versipelle
Dzeltenbrūnā apšubeka
Klasifikācija
ValstsSēnes (Fungi)
NodalījumsBazīdijsēnes (Basidiomycota)
KlaseHimēnijsēnes (Homobasidiomycetes)
KārtaBeku rinda (Boletales)
DzimtaBeku dzimta (Boletaceae)
ĢintsLācīši (Leccinum)
SugaDzeltenbrūnā apšubeka (L. versipelle)
Dzeltenbrūnā apšubeka Vikikrātuvē

Sēnes apraksts

labot šo sadaļu
 
Dzeltenbrūnā apšubeka Polijā
  • Cepurīte: krāsa oranždzeltena, ķieģeļsarkana vai dzeltenbrūna. Platums līdz 15, reti 20—30 cm. Forma sākumā gandrīz apaļa, vēlāk plakani izliekta līdz polsterveidam. Virsmiziņa gluda vai samtaina, jaunām sēnēm ar robainu nokarenu maliņu. Mīkstums balts, blīvs, ar patīkamu smaržu un garšu, vēlāk iegūst violetu vai netīri bālganu nokrāsu, griezumu vietās sārtojas, pēc tam satumst.
  • Stobriņi: zilganpelēki vai dūmu pelēki, viegli atdalāmi no cepurītes. Atveres mazas, apaļas, pelēcīgas, pelēkbrūnas vai dzeltenbrūnas, iespiedumu vietās kļūst tumši brūnas.
  • Kātiņš: garš, blīvs, cilindrisks vai nedaudz pie pamata paresnināts, ar blīvām neregulārām melnganām pārslām.. Garums līdz 20 cm, resnums 2—4,5 cm.
  • Sporas: vārpstveida-elipsoīdas, gludas, dzeltenīgas, masā dzeltenīgi brūnganas, 10—16/3,5—5 µm.[1] [2] [3] [4]
  • Bazīdijas: četrsporu.
  • Cistīdas: vārpstveida, bezkrāsainas, 30—50/9—12 µm.

Augšanas apstākļi

labot šo sadaļu

Mikorizas sēne. Aug mitros mežos zem bērziem, pēc dažiem avotiem arī zem eglēm no jūnija līdz septembrim, pa vienai vai grupās. Biežāk izvēlas skābas augsnes un jaunaudzes.

Barības vērtība

labot šo sadaļu

Latvijā tiek uzskatīts, ka ēdama bez iepriekšējas novārīšanas un lietojama dažādos veidos.[5] Daži Rietumu avoti uzstāj, ka šī apšubeku suga tomēr pirms ēšanas ir vismaz 15-20 minūtes jānovāra, citādi tā var radīt gremošanas traucējumus.[6]

Līdzīgās sugas

labot šo sadaļu

Ļoti līdzīga sila lācītim, kurš aug zem priedēm un tās cepurīte dzeltenīgi oranža. Tāpat diezgan līdzīga ozolu lācītim, kurš aug zem ozoliem un tā cepurīte sarkani oranža. Visas šīs sugas no pārtikas viedokļa ir līdzvērtīgas, tāpēc to atšķiršanai ir nozīme tikai no zinātniskā skatupunkta.[7]

  1. V.Lūkins, “Bekas”, Liesma, 1978. 59. lpp.
  2. Š.Evansa, Dž.Kibijs, “Sēnes”, Zvaigzne ABC, 2004. 204. lpp. ISBN 9984-37-648-6.
  3. T.Lesoe, “Sēnes”, Zvaigzne ABC, 1998. 197. lpp. ISBN 9984-22-283-7.
  4. «Грибы СССР», Мысль, Москва, 1980., 158. lpp.
  5. I.Dāniele, D.Meiere "Lielā Latvijas sēņu grāmata", Karšu izdevniecība Jāņa sēta, Rīgā, 2020, 59. lpp.
  6. Norwegian Health Network: Poisonous mushrooms in Norway
  7. «Apraksts sēnes.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 26. oktobrī. Skatīts: 2017. gada 11. oktobrī.

Ārējās saites

labot šo sadaļu