Dzīvojamā ēka Nometņu ielā 45

Dzīvojamā ēka Nometņu ielā 45
Dzīvojamā ēka Nometņu ielā 45
	Ēkas priekšējā fasāde 2015. gadā
Vispārīga informācija
Arhitektūras stils	Jūgendstils
Atrašanās vieta	Nometņu iela, Āgenskalns, Rīga, Latvija
Pabeigta	Ap 1903. gadu
Īpašnieks	Alise Švarca (1903—1925); Jānis un Emma Vītiņi (1927—1939); Jūlijs un Marta Kadeļi (1939—1940); Kopīpašums (Kopš 2014).;
Tehniskās detaļas
Stāvi	3
Celtniecība
Arhitekts	Heinrihs Šēls, Frīdrihs Šefels
	Valsts aizsargājamais kultūras piemineklis
	Oficiālais nosaukums: Dzīvojamā ēka Nometņu ielā 45
Aizsardzības numurs	8964
Vērtības grupa	Valsts nozīmes
Tipoloģiskā grupa	Arhitektūra

Dzīvojamā ēka Nometņu ielā 45, Rīgā, Āgenskalnā, ir valsts nozīmes kultūras piemineklis. Trīsstāvu jūgendstila nams celts ap 1903. gadu.^[1]

Vēsture

Švarcmuižas zemes gabals Nometņu un Tempeļa ielu stūrī pirmo reizi ierakstīts Vidzemes guberņas zemesgrāmatā 1902. gadā. Tā virsīpašniece bija Alise Švarca.

1903. gadā uzcēla tagadējo ēku, kuras arhitekti bija Heinrihs Šēls un Frīdrihs Šefels. Bagātīgos skulpturālos rotājumus veidoja būvtēlniecības firma Otto & Wassil. Fasādes ieejas dzīvokļi bija lielāki un greznāki, bet sētas ieejas dzīvokļi vienkāršāki. Pirmajā stāvā darbojās veļas rullis. Pēc 1920. gada zemes reformas 1925. gadā Alisei Švarcai piederošo īpašumu atsavināja un ieskaitīja Valsts zemes fondā. 1927. gadā ēku un zemi par 199 latiem iegādājās jaunsaimnieks Jānis Vītiņš ar sievu Emmu, kuri ēkas pagalma pusē kā piebūves uzcēla divas stiklotas verandas.^[2] 1939. gadā ēku nopirka pulkvedis Jūlijs Kadelis ar sievu Martu, kuri kopā ar saviem četriem bērniem sāka dzīvot ēkas 4. dzīvoklī.^[2]

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā ēku nacionalizēja, Jūlijs un Marta Kadeļi kopā ar bērniem devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Tikai vienā no dzīvokļiem palika tie paši iemītnieki, kas pirms kara. Pirmajā stāvā izvietojās valsts darba krājkase. No Nometņu ielas puses uz stūra izlauza ieeju pagrabā un ierīkoja šautuvi. Laika gaitā tur darbojās grāmatnīca, aptieka, fotodarbnīca, bet pagrabstāvā bija izbūvēta pirts, kuras peldbaseina kalšanas laikā sāka grimt ēkas pamati.^[2]

1990. gadā izstrādāja mājas restaurēšanas projektu un daļēji nomainīja jumta segumu un restaurēšanai nodeva ēkas ieejas durvis, kuras pazuda un tika atrastas pēc divdesmit gadiem. 1998. gadā ēku izslēdza no Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu saraksta.^[3]^[4]

1999. gadā valsts piešķīra Ls 51 488 ēkas projektēšanas un restaurēšanas darbiem. Līdzekļi bija jāapgūst un darbus jāveic Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta Kapitālās celtniecības pārvaldei. 2002. gadā izstrādāja restaurēšanas projektu, taču darbi tā arī netika uzsākti, un līdzekļi tika iztērēti citiem mērķiem. 2013. gadā ēka kļuva par privātīpašumu — par nama kopīpašniekiem kļuva privatizēto dzīvokļu īpašnieki.

2014. gadā izdevās panākt, ka ēka tiek iekļauta Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. Kopš 2014. gada ēka ir dzīvokļu īpašnieku kopīpašums, bet līdz tam tā bija Rīgas pašvaldības īpašums.^[1] 2019. gada 11. augustā ēkas pagrabā izcēlās ugunsgrēks.^[5]

Arhitektūra

Māja ir trīsstāvīgs ķieģeļu mūra nams. Tā pieskaitāma pie eklektiski dekoratīvā jūgendstila novirziena, ko raksturo vienmērīgs ritms un apdares detaļu piesātinātība. Paaugstinātajā jumtā un abos pagalma tornīšos izmantoti franču renesanses elementi.

Ēkas oriģinālais projekts nav saglabājies, taču arhitekts Jānis Krastiņš uzskata, ka ēka celta ap 1903. gadu pēc Heinriha Šēla (1829—1909) un Fridriha Šefela (?—1913) projekta. Ēkas fasāžu skulpturālie dekori tapuši būvtēlniecības uzņēmumā Otto & Wassil.

Ēkas fasādēs bagātīgi izmantoti jūgendstila izteiksmes līdzekļi. Gludās plaknes mijas ar faktūrēta apmetuma laukumiem un betonā atlietiem ciļņiem. Virs pirmā stāva logiem greznas akmenī lietas sieviešu maskas un stilizēti ziedu pušķi ar gariem, izlocītiem kātiem. Otrā un trešā stāvu līmenī ritmiski izkārtotas lizēnas.

Fasādes vainago izvirzīta dzega, ko balsta uz lizēnām novietotas konsoles. Tās rotā triju vertikālu līniju saišķa ornaments. Fasādes centrālo daļu un Nometņu un Tempļa ielu stūri akcentē masīvie balkoni ar reljefiem betona lējumiem un greznām metāla margām.

Īpaši atzīmējami ir augstvērtīgie metāla kalumi, kas grezno balkonu margas, jumtu un pagalma žogu. Tiem raksturīgas liekti saspriegtas stilizētu augu līnijas (t.s. "pātagas cirtiens") un ažūri ziedi jumta parapetu rotājumā.

Izdevumā “Rīgas jūgendstila ēkas” (2007) arhitekts Jānis Krastiņš ēku apraksta šādi: “Fasādi rotā stilizētu ziedu cilņi, sapņainā noskaņā aizdomājušās maskas, iekārtu lizēnu saišķi, dažādas ģeometriskas figūras un citi raksturīgie jūgendstila ornamentālie motīvi. Balkonu margu, žogu un citu metāla detaļu liekti saspriegto līniju vijumos apspēlēts čūskas motīvs.”