Dienvidu Tules salas

salu grupa Dienvidsendviču salās
(Pāradresēts no Dienvidu Tule)

Dienvidu Tules salas (angļu: Southern Thule) ir neapdzīvotu vulkānisku salu grupa Atlantijas okeāna dienvidos Dienvidsendviču salu arhipelāgā. Sastāv no trim galvenajām salām — Kuka salas, Tules salas un Belinshauzena salas, un vairākām sīkām saliņām un klintīm. No ziemeļaustrumos esošās Bristola salas tās atdala Fostera šaurums. Visas trīs salas tiek uzskatītas par aktīviem vulkāniem, kas, iespējams, agrāk bijusi vienota zemes masa. Duglasa šaurums starp Kuka un Tules salām ir applūdusi vulkāna kaldera, vēl viena applūdusi kaldera ir dienvidos no Morisa šauruma Kuka salas austrumu piekrastē.[1]

Dienvidu Tules salas
Dienvidu Tules salas
Dienvidu Tules salu satelītaina
Dienvidu Tules salas (Dienviddžordžija un Dienvidsendviču Salas)
Dienvidu Tules salas
Dienvidu Tules salas
Ģeogrāfija
Izvietojums Atlantijas okeāns
Koordinātas 59°27′0″S 27°18′0″W / 59.45000°S 27.30000°W / -59.45000; -27.30000Koordinātas: 59°27′0″S 27°18′0″W / 59.45000°S 27.30000°W / -59.45000; -27.30000
Salu skaits 3
Galvenās salas Kuka sala, Tules sala, Belinshauzena sala
Platība 36 km²
Augstākais kalns Hārmera kalns
1115 m
Administrācija
Karogs: Dienviddžordžija un Dienvidsendviču Salas Dienviddžordžija un Dienvidsendviču Salas
Demogrāfija
Iedzīvotāji 0
Dienvidu Tules salas Vikikrātuvē

Vēsture labot šo sadaļu

Salas 1775. gada 31. janvārī atklāja britu jūrasbraucēja Džeimsa Kuka ekspedīcija, bet laikapstākļu dēļ nespēja noteikt, vai tās ir atsevišķas salas, vai daļa no lielākas zemes masas un nosauca to par Dienvidu Tuli pēc mītiskās Tules Atlantijas okeāna ziemeļos. Salu atsevišķo statusu 1819. gadā noteica Krievijas ekspedīcija jūrasbraucēja Fabiāna fon Belinshauzena vadībā.

No 1955. gada janvāra līdz 1956. gada sākumam Tules salā darbojās argentīniešu vasaras polārstacija Tenjente Eskivela, bet no 1976. gada līdz 1982. gadam — vissezonas stacija Korveta Urugvaja.

Atsauces labot šo sadaļu