Kaldera
liela vulkāniskas izcelsmes cirkveidīga ieplaka ar stāvām sienām un salīdzinoši līdzenu dibenu
Kaldera (no spāņu: caldera — ‘katls’) ir liela vulkāniskas izcelsmes apļveida ieplaka ar stāvām sienām un salīdzinoši līdzenu dibenu. No vulkānu krāteriem un māriem kalderas atšķiras ar izmēriem (parasti 1—100 km diametrā)[1] un morfoloģiju.[2] Pirmoreiz šādu terminu lietojis vācu ģeologs Leopolds fon Buhs 1815. gadā, aprakstot ceļojumu uz Kanāriju salām, kur aprakstījis Laskanjadas kalderu Tenerifes salā un Tavurjentes kalderu Palmas salā.
1. Izvirduma fāze
2. Kalderas iebrukšana
3. Kalderas aizpildīšanās ar pelniem
4. Ezera veidošanās
Kalderu veidošanās labot šo sadaļu
Kalderas pēc to morfoloģijas iedalās divos tipos:
- Eksplozīvās kalderas — pēc izmēra nelielas kalderas, kas veidojušās spēcīgu eksplozīvu izvirdumu rezultātā.
- Iegruvuma kalderas — veidojas zemes garozas daļai iebrūkot plaša izvirduma rezultātā iztukšotā magmas kamerā.
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ Global Volcanism Program. Types and Processes Gallery
- ↑ «How Volcanoes Work. Calderas». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 25. aprīlī. Skatīts: 2015. gada 13. aprīlī.
 | Šis ar ģeoloģiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |