Jānis Pīnups

Jānis Pīnups (latgaliešu: Juoņs Pynups, dzimis 1925. gada 10. maijā, miris 2007. gada 16. jūnijā) bija cilvēks, kuru Sarkanās armijas iebrukuma laikā Latvijā 1944. gadā pretlikumīgi mobilizēja Sarkanajā armijā, no kuras viņš dezertēja un vairāk nekā piecdesmit gadus slēpās Pelēču pagasta mežā Latgalē un legalizējās tikai 1995. gada 9. maijā, kad viņam bija jau septiņdesmit gadi. Viņu dēvēja par pēdējo "Otrā pasaules kara mežabrāli Latvijā", lai gan bruņotā cīņā pret padomju režīmu viņš nepiedalījās.

Jānis Pīnups Juoņs Pynups Personīgā informācija Dzimis 1925. gada 10. maijā Miris 2007. gada 16. jūnijā (82 gadu vecumā)

Dzīvesgājums

Pēc Latgales okupācijas 1944. gada augustā iebrucēji Pīnupu iesauca armijā un nosūtīja uz fronti. Kaujas laikā pie Madlienas viņu kontuzēja, kad viņš atmodās, tad pamanīja, ka kaujas laukā neviena vairs nav palicis, tad viņš nolēma bēgt un atgriezās vecāku mājās 1944. gada 7. oktobrī.

“

Dievs mani no visa ir pasargājis, viņš man palīdzēja izvairīties no vajātājiem, kad es bēgu no armijas. Es zinu, kas notika ar bēdzējiem. Divus tādus dezertierus mūsu acu priekšā nošāva. Bet es nebēgu pa krūmiem vai tīrumiem, tikai pa ceļiem. Lai dievs svētī tos Kokneses zemniekus, kas man iedeva civilo apģērbu, kad no Madlienas biju līdz turienei ticis. Jānis Pīnups

”

No tā brīža viņš vairāk nekā piecdesmit gadu slēpās no varas iestādēm un svešām acīm. Par viņa eksistenci bija zināms tikai viņa brāļiem un māsai. Sākotnēji viņš dzīvoja mežā, bet, uznākot aukstākam laikam, iekārtoja sev slepenu zemnīcu pie radu saimniecības. 1950. gados viņa radinieki uzcēla jaunu māju un vecā kļuva neapdzīvota. Tā kļuva par Jāņa Pīnupa jauno patvērumu brīžos, kad vajadzēja noslēpties no svešiem skatieniem. Dienas laikā viņš radu mājas pagalmā ienāca tikai tad, kad kaimiņi viņu nevarēja ieraudzīt. Saviem brāļiem viņš palīdzēja lauku darbos, kā arī gādāja sēnes un ogas no meža. To viņš darījaMazs teksts tikai nakts tumsā. Viņa patvērums bija vairāki bunkuri mežā.

“

Visa tā karošana man likās bezjēdzīga, tāpat tas, ka mūs dzina tieši virsū vācu tankiem. Par laimi, man šajā karā nebija jāšauj nevienu reizi. Cilvēku nogalināt es nespētu, es pat vistu nokaut nevaru. Tāpat, kad mežā slēpos, vairākas reizes mani gandrīz atklāja, tomēr izdevās paglābties. Tas tāpēc, ka es ik dienu skaitīju lūgšanas. Tagad es katru svētdienu eju baznīcā. Jānis Pīnups

”

Vienreiz nejauši iemaldījies pagasta centrā viņš sastapa autobusu pieturā vīru, kurš teica, ka pazīstot viņu, bet nevarot atcerēties vārdu. Toreiz Pīnups uzreiz aizbēga no tās vietas. Šis gadījums viņu darīja uzmanīgu, jo viņš bija pārliecināts, ka pēc ceturtdaļgadsimta viņu neviens vairs neatcerēsies. 1980. gados, kad Jānis bija izmežģījis potīti, viņš pat devās pēc ārsta palīdzības uz rajona centru ar izdomātu uzvārdu.

Pēdējos divdesmit gados viņš slēpās īpaši uzmanīgi. Sevišķi grūti palika slēpties, kad nomira visi viņa brāļi un bija palikusi vienīgi viņa māsa Veronika. Bet viņš nevarēja palīdzēt pat viņai, jo vienreiz kaimiņi bija interesējušies, kas tas par vīrieti, kurš nāk pie viņas. Uzzinājis, ka Latvija ir atjaunojusi savu valstiskumu 1991. gadā, Pīnups tomēr nesteidzās atklāt savu esamību, jo zināja, ka Krievijas karaspēks vēl joprojām atrodas valstī. Tikai pēc pusgada, kad tas bija pametis Latviju, viņš 1995. gada 9. maijā, nojauca savus meža bunkurus, septiņdesmit gadu vecumā, vērsās Pelēču pagasta policijas iecirknī, lai pavēstītu, ka viņš ir piecdesmit gadus slēpies vietējos mežos no varas iestādēm.

Pēc iznākšanas no meža viņam atjaunoja Latvijas pilsonību un pasi. Viņš dzīvoja kopā ar savu māsu, kurai nebija ģimenes. Ilgāku laiku viņam maksāja sociālo pabalstu 25 latu apmērā, jo Labklājības ministrija uzskatīja, ka viņam nepienākas pensija, bet vēlāk šis jautājums tika atrisināts. 2007. gadā viņš nomira astoņdesmit divu gadu vecumā.

Jāņa Pīnupa dzīvesstāsts ir izmantots par materiālu Jāņa Baloža dramaturģijā Latvijas Nacionālā teātra izrādei "Mežainis" (režisors Valters Sīlis).