Dāvids Balodis
Dāvids Balodis vai Dāvis Balodis (1809-1864) bija latviešu brāļu draudzes sludinātājs, vēlāk pareizticīgo priesteris. Viens no galvenajiem ierosinātājiem latviešu zemnieku pāriešanai pareizticībā un Latvijas pareizticīgās baznīcas izveidei.
|
Dzīvesgājums
labot šo sadaļuDzimis 1809. gadā Madlienas pagasta Lielās muižas (Essenhof) zemnieka Andreja Baloža ģimenē. Pēc 1799. gada konflikta ar muižnieku A.R.Hānenfeldu viņa tēvs pievienojās brāļu draudzei un audzināja savu dēlu tās ideju ietekmē. 1828. gadā Baloži savā mājā uzcēla saiešanas namu. Dāvids Balodis tika ievēlēts par pagasta vecāko un nonāca konfliktā ar Madlienas luterāņu draudzes mācītāju un zemnieku tiesas piesēdētājiem.
Pēc tēva nāves 1840. gadā Dāvi Balodi izlika no tēva mājām un viņš pārcēlās uz Rīgu, kur pelnīja iztiku kā galdnieks un sāka veidot brāļu draudzi Rīgas Pēterburgas priekšpilsētā. Kad šīs sapulces aizliedza, Rīgas pareizticīgo bīskaps Irinarhs atļāva saietus noturēt Rīgas Dievmātes patvēruma (Pokrova) kapsētas koka baznīcā. Balodis še nu noturēja dievkalpojumus pareizticīgo baznīcas ārējā iekārtā, bet lietodams luterāņu dziesmu un sprediķu grāmatas. Dievkalpojumos piedalījās latvieši arī no Rīgas un Valmieras apriņķa. Kad vēlāk D. Balodim paziņoja, ka saieti vai nu japārtrauc, vai arī draudzei jāpāriet pareizticībā, viņš izvēlējās pēdējo.[1][2]
1845. gadā Balodis vērsās pie jaunā Rīgas pareizticīgo bīskapa Filareta ar lūgumu nodot viņa draudzes rīcībā kādu baznīcu. Krievijas ķeizars Nikolajs I 21. aprīlī parakstīja atļauju Rīgas latviešiem pāriet pareizticībā. Četru bada gadu (1844-1847) laikā Vidzemes guberņā atsākās latviešu zemnieku nemieri. Atraisoties no muižnieku luterticības un pārejot ķeizara ticībā, zemnieki cerēja tikt vaļā no kalpinātājiem. Luterāņu garīdzniecībai un konsistorijai izdevās Rīgā nobremzēt pāreju pareizticībā. 1845. gada jūlijā D. Balodis kā pareizticīgo diakons kopā ar priesteri J. Mihailovu darbojās Alūksnes apkārtnē. Vidzemes guberņas austrumu daļā izplatījās baumas par labumiem, ko iegūs tie, kas pāries pareizticībā - klaušu atlaišanu un zemi. Runāja, ka tie, kas nav pierakstījušies pareizticībā, paliks par dzimtļaudīm saviem kungiem.
1846. gadā bīskaps Filarets iesvētīja Dāvidu Balodi par priesteri Ļaudonas pareizticīgo draudzē. Iepretim Ļaudonas luterāņu baznīcai viņš runāja uz ļaudīm: Uzklausiet, mani tautas brāļi! Pļāvēji atnākuši uz pļaujamo; kas tagad palika nepļauts, tas izbirs, un izbirušos graudus ērgļi aprīs. Jau pirmajā gadā Balodis svaidīja par pareizticīgiem 2057 latviešus (1253 vīriešus un 804 sievietes). Pavisam viņa draudzē iestājās 7322 no luterticības aizgājušie zemnieki.[3] Līdz 1863. gadam Baloža vadībā uzcēla jaunu mūra pareizticīgo baznīca, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Miris 1864. gadā.
Ārējās saites
labot šo sadaļuAtsauces
labot šo sadaļu- ↑ Latviešu konversācijas vārdnīcas I. sējuma 1628-29 slejas. Rīga: 1927.-1928.
- ↑ Pareizticīgo priesteris Indriķis Straumīte Baloža pāriešanu pareizticībā vēlāk attēloja šādi: Kad Balodis bija apsūdzēts par ļaužu musināšanu, viņš Bībeli padusē aizgāja pie mācītāja Treija. Viņš uzskaitīja visus luterāņu garīdznieku netikumus, norādīdams uz viņu neticību, nolaidību, slinkumu, varmācību, uzpūtību un nepieejamību, pēc tam atšķīra Bībeli un nolasīja viņam priekšā Eceķiela grāmatas 34. nodaļu, kur runā par neuzticīgiem ganiem, kas ēd avju taukus un ģērbjas ar viņu vilnu, bet avis negana. Tad viņš aiztaisīja grāmatu un sacīja: "Debess un zeme zudīs, bet nezudīs neviens vārds, ne mazākā rakstu zīmīte no šis grāmatas. Jūs neticat, ka manis lasītais lēmums rakstīts priekš jums? Neredzamais Dieva pirksts jau uzvilcis kļūmīgos vārdus «Svērts, svērts un par vieglu atrasts». Es nevaru jūs pārliecināt, bet drīz izrādīsies, vai uz jums attiecas pravieša vārdi par neīstiem ganiem, kas gana ne viņiem uzticētās avis, bet paši sevi". No Treija Balodis aizgāja taisni pie bīskapa Filareta, izstāstīja viņam visu un izsacīja vēlēšanos pāriet pareizticībā. Ю.Ф. Самаринъ. Записки православного латыша Индрика Страумита (1840-1845). Окраины России. Прага: 1868, Вып. 2.)
- ↑ Teodors Zeiferts "Latviešu rakstniecības vēsture"