Cilvēka papilomas vīrusa infekcija

Cilvēka papilomas vīrusa (CPV vai HPV no angļu human papillomavirus) infekcija ir vīrusa infekciju grupa, ko izraisa cilvēka papilomas vīruss. Tai raksturīga papilomu (kārpu) rašanās uz ādas un gļotādas, hroniska norise ar recidīviem, plaša izplatība un augsta kontagiozitāte. Cilvēka papilomas vīruss ir visbiežāk sastopamā seksuāli transmisīvā infekcija pasaulē, ar kuru ir inficēti vairāk nekā 440 miljoni cilvēku. Ir vairāk nekā simts dažādu veidu CPV (no kuriem vairāk nekā 80 ir pilnībā atšifrēts genoms) un trīsdesmit līdz četrdesmit no tiem izraisa dzimumorgānu infekciju.

Lai gan vairākums cilvēku, kas ir inficēti, nesaskaras ar nopietnām veselības problēmām, ir zināms, ka tieši šis vīruss izraisa 99,7 % no visiem dzemdes kakla vēža gadījumiem un tas nogalina aptuveni 288 000 sieviešu gadā.

Amerikas Savienotajās Valstīs nāves gadījumu skaits no dzemdes kakla vēža gadā ir mazāks nekā četri tūkstoši. Salīdzinoši zemā rādītāja iemesls ir tas, ka ASV sievietes nopietni ārstē šo vīrusu, pirms tas izraisa dzemdes kakla vēzi. Sievietēm jaunattīstības valstīs bieži vien trūkst atbilstošas veselības aprūpes un rūpes par savu veselību ir minimālas, tāpēc tās daudz vairāk cieš no vīrusa nelabvēlīgajām sekām.

CPV vīrusam izšķir augstā riska grupas (16, 18, 31, 33, 35, 39, 45, 51, 52, 56, 58, 59, 68, 73, 82) un zemā riska grupas (6, 11, 40, 42, 43, 44, 54, 61, 70, 72, 81, un CP6108). Visizplatītākie ir CPV 16 un 18 tips. Virusologs Haralds cur Hauzens 2008. gadā saņēma Nobela prēmiju par pētījumiem par cilvēka papilomas vīrusa infekcijas cēlonisko saistību ar dzemdes kakla vēzi.

Vīrusa uzbūve

CPV vīruss pieder pie Papillomaviridae dzimtas. Vīrusa daļiņas diametrs ir 55 nm, membrānas apvalka nav, gredzenveida dsDNS, apmēram 8 Kbp (kilobāzes pāris — DNS garuma mērvienība) gara. Vīrusam ir ārējais ikosaedrisks kapsīds, kas sastāv no diviem strukturāliem proteīniem L1 un L2. Ir seši agrīnie proteīni (E1, E2, E4, E5, E6 un E7) un divi vēlīnie proteīni (L1, L2). E1 un E2 gēni ir iekļauti vīrusa replikācijas procesā, arī E2 ir svarīga represora nozīme E6 un E7 gēnu ekspresijā. E1-E4 sagrauj keratīna citoplazmatisko tīklu, arī E4 proteīns sekmē saimnieka šūnas cikla regulēšanas kontroli. E5 proteīns piedalās šūnas transformācijas procesā un arī spēlē nozīmīgu lomu vīrusa replikācijā. E6 un E7 proteīni piedalās cervikālu šūnu ļaundabīgas transformācijas procesā. E6 veido kompleksu ar p53 proteīnu (šūnu cikla regulators). p53 inaktivācija noved pie saimniekšūnas cikla kontroles traucējumiem, kas savukārt var novest pie šūnas apoptozes. 

Patoģenēze

Papilomas vīruss ir sugai specifisks un cilvēka papilomas vīruss nevar inficēt citas sugas, arī laboratorijas apstākļos. Tas var skart abu dzimumu pārstāvjus, bet biežāk sastopams sievietēm.

СPV inficē bazālo dzemdes kakla zvīņainā epitēlija slāni caur vieglu nobrāzumu vai traumu. Vīruss iekļūst šūnas iekšienē, piesaistoties pie tās virsmas heparīna sulfāta receptora. Vīrusa dzīves cikls ir atkarīgs no saimnieka epitēlija šūnas diferenciācijas, bazālajā epitēlija slānī vīrusa genoms ir episomāls un tam ir mazs kopiju skaits. Agrīnais proteīns E1 kopā ar E2 izraisa replikācijas procesu un šajā etapā E6 un E7 onkogēnu proteīnu ekspresija tiek kontrolēta ar E2 proteīnu, kurš darbojas kā transkripcijas gēns represors. Noteiktajos epitēlija slāņos vīruss pārslēdzas no teta replikācijas mehānisma uz ripojošā gredzena replikācijas mehānismu, rezultātā rodas liels daudzums vīrusa DNS kopiju. Šajā stadijā vīrusa DNS iekļaujas saimniekšūnas hromosomā. Tas noārda E2 un noved pie pārliekas E6 un E7 onkoproteīnu sintēzes, kas savukārt sekmē epitēliālo šūnu pārveidi par ļaundabīgām.

Epidemioloģija

Cilvēku papilomas vīrus izplatās dzimumkontaktu rezultātā, arī ir pieļauts, ka to var iegūt tiešā kontaktā ar slima cilvēka ādu. Kā riska faktors dzemdes kakla vēža attīstībai ir pavājināta šūnu imunitāte (piemēram, CIV gadījumā). Kā otro riska faktoru var minēt augstā riska tipa HPV vīrusa persistenci. Arī būtisks kofaktors dzemdes kakla vēža attīstībā ir ilglaicīga orālo kontracepcijas līdzekļu lietošana. CPV lielāka izplatīšanās ir saistīta ar lielu partneru skaitu, citu venērisko slimību klātbūtni un arī to, ka ir samazinājies vecums cilvēkiem, kas pirmoreiz stājas dzimumattiecībās. 

Diagnostika

Citoloģija

Visbiežāk tiek veikti citoloģiskie (šūnu) izmeklējumi no dzemdes kakla uztriepes:

• Dzemdes kakla citoloģiskā testēšana ar uztriepes testu ir standarta pārbaudes procedūra dzemdes kakla vēža skrīningam. Sākotnējais uztriepes tests jāveic vecumā ap 21 gadu un pēc tam reizi divos gados, ja sākotnējais skrīninga testa rezultāti ir normāli.

• Uztriepes testa paraugā jābūt šūnām no ectocervix, pārejas zonas un endocervikālā kanāla. Testu nedrīkst veikt, ja sievietei ir menstruācijas. Turklāt, ja ir cevikovagināla bakteriāla infekcija, vispirms tā ir jānovērš un tikai tad drīkst ņemt uztrepi.

HPV DNS

• CPV DNS testēšana ietver divas metodes: Hybrid Capture II (HC II) un polimerāzes ķēdes reakcijas (PĶR) enzīmu imunosorbences testu. Abas šīs metodes ir vienādi liela jūtīguma un ir piemērotas, lai atklātu CPV un lai pēc ārstēšanas varētu sekot cervikālai intraepiteliālai neoplāzijai.

Audu biopsija

Audu biopsiju var izmantot, lai apstiprinātu CPV infekciju, ja diagnoze nav skaidra, jo īpaši, ja kārpas ir nesamērīgi pigmentētas, čūlājošas vai indurētas. Ar biopsiju ieteicams precizēt diagnozi vecākiem pacientiem ar risku uz ģenitāliju vēzi.

Ārstēšana

Ārstēšana ir atkarīga no slimības stadijas. Neagresīvi bojājumi tiek ārstēti ar krioterapijas, lāzera terapijas, aukstas sarecēšanas un diatermijas vai izgriešanas metodes palīdzību. Agrīnās vēža stadijas tiek ārstētas ar radikālu histerektomiju un iekšējo / ārējo staru terapiju. Progresīvu vēža stadiju ārstē ar iekšējo / ārējo staru terapiju un ar ķīmijterapiju.

Profilakse

Ir izveidoti divi vakcīnas tipi: profilaktiskā un terapeitiskā. Profilaktiskā vakcinācija nodrošina ilgstošu aizsardzību. Terapeitiskā vakcinācija iznīcina inficētas šūnas. Terepetiskās vakcīnas izveidošanā izmanto E6 un E7 proteīnus.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Cilvēka papilomas vīrusa infekcija.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)