Burkholderia cepacia komplekss

Burkholderia cepacia komplekss (Bcc) jeb vienkārši Burkholderia cepacia ir grupa katalāzi producējošu, laktozi nefermentējošu gramnegatīvu baktēriju. To veido vismaz 20 ģenētiski atšķirīgas baktēriju sugas, kā B. cepacia, B. lata, B. vietnamiensis, B. multivorans, B. cenocepacia, B. dolosa, B. stabilis, B. amfibaria, B. pyrrocinia.[1] Bcc ir potenciāls izmantošanai bioremediācijā. B. cepacia ir arī oportūnistisks cilvēka patogēns, kas visbiežāk izraisa pneimoniju slimniekiem ar cistiskās fibrozes vai kādas citas plaušu slimības izraisītu imūndeficītu.[2] Hemoglobinopātijas slimnieki arī ir pakļauti riskam inficēties. Šī baktēriju suga izraisa saslimšanas arī jauniem sīpoliem un tabakas augiem.

Burkholderia cepacia komplekss
Burkholderia cepacia komplekss
Klasifikācija
ValstsBaktērijas (Bacteria)
TipsProtobaktērijas (Protobacteria)
KlaseBeta Proteobacteria
KārtaBurkholderiales
DzimtaBurkholderiaceae
ĢintsBurkholderia
SugaB. cepacia komplekss
Sinonīmi
  • Pseudomonas cepacia Burkholder 1950
  • Pseudomonas multivorans Stanier et al. 1966
  • Pseudomonas cepacia (ex Burkholder 1950) Palleroni and Holmes 1981
  • Pseudomonas kingii Jonsson 1970

B. cepacia atklāja Valters Burkholders (Walter Burkholder) 1949. gadā kā sīpolu mizas puves izraisītāju.[3] Kā cilvēka patogēns pirmoreiz B. cepacia aprakstīta 20. gadsimta 50. gados. No cistiskās fibrozes pacientiem pirmoreiz tā tika izolēta 1977. gadā, kad vēl bija pazīstama kā Pseudomonas cepacia.[4] Ar B. cepacia infekcijas uzliesmojumiem 20. gadsimta 80. gados tika saistīti 35% cistiskās fibrozes pacientu nāves gadījumi.

Patogenitāte

labot šo sadaļu

Bcc sugas ir plaši izplatītas un tipiski atrodamas augsnē un ūdenī, kā arī var izdzīvot mitrās vidēs ilgus laika periodus. Tām ir relatīvi zema virulence. Virulences faktoru vidū ir adhēzija uz plastmasas virsmām (arī medicīnisko ierīču) un dažādu enzīmu, kā elastāzes un gelatināzes, produkcija.[5] Ir tikusi novērota infekcijas izplatīšanās no cilvēka uz cilvēku, tādēļ daudzās slimnīcās un ārstēšanas iestādēs tie, kuri ir inficēti ar Bcc, tiek pakļauti izolācijai. Tas tiek veikts, lai samazinātu infekcijas izplatību, jo Bcc infekcija var novest pat pie straujas plaušu veiktspējas samazināšanās, kā rezultātā var iestāties nāve.

Diagnozes uzstādīšanai tiek veikta no klīniskajiem paraugiem (asinīm vai krēpām) iegūto baktēriju kultivēšana. Tam izmanto Bcc baktēriju dabisko rezistenci pret dažādām izplatītām antibiotikām, kā aminoglikozīdiem un polimiksīnu B.[6] Kultivēšana parasti tiek veikta uz Burkholderia cepacia agara (BC agar) barotnes, kuras sastāvs nodrošina citu gramnegatīvo nūjiņu un grampozitīvo koku inhibīciju.

Iespējams izmantot arī OFPBL agara barotni, kas satur antibiotikas polimiksīnu un bacitracīnu.[7] Tā kā šīs barotnes sastāvā ir laktoze, kuru Bcc nefermentē, to augšanas rezultātā pH indikators kļūst dzeltens. Tas palīdz atšķirt Bcc no citiem mikroorganismiem, kuri arī spēj augt uz OFPBL agara barotnes, piemēram, Candida sp., Proteus sp. un Pseudomonas fluorescens.

Ārstēšanas procesā visbiežāk izmanto vairākas antibiotikas. To vidū var būt ceftazidīms, doksiciklīns, piperacilīns, meropenēms, hloramfenikols un trimetoprims/sulfametoksazols (kotrimoksazols).[6] Lai gan B. cepacia infekciju gadījumā par primārās izvēles antibiotiku tiek uzskatīts kotrimoksazols, gadījumos, kad to nevar pielietot hipersensitīvās reakcijas, nepanesības vai rezistences dēļ, kā alternatīvu var lietot ceftazidīmu, doksiciklīnu, piperacilīnu un meropenēmu.[8]

Potenciāls bioremediācijā

labot šo sadaļu

Dažādu Bcc sastāvā esošu sugu celmiem piemīt noderīgas biotehnoloģiskās īpašības. Tie spēj degradēt plašu spektru ķīmisko vielu, piemēram, policikliskos aromātiskos ogļūdeņražus, benzolu, toluolu, dažādus krezolus. Šīs Bcc celmu īpašības norāda uz to potenciālu izmantošanai vides bioremediācijā no naftas produktiem un cita ķīmiskā piesārņojuma. Tāpat arī dažādiem Bcc celmiem raksturīga pretsēņu iedarbība, kas būtu noderīgi izmantošanai lauksaimniecībā, lai cīnītos ar patogēno sēņu izplatību.[9]

Kompleksa sastāvs

labot šo sadaļu

Bcc ietilpst vismaz 20 dažādas baktēriju sugas. Jaunākās - B. stagnalis un B. territorii - no tām aprakstītas 2013. gadā. Bcc sastāvā esošās baktēriju sugas:

  1. Lipuma J (2005). "Update on the Burkholderia cepacia complex". Curr Opin Pulm Med 11 (6): 528–33. doi:10.1097/01.mcp.0000181475.85187.ed. PMID 16217180.
  2. "The multifarious, multireplicon Burkholderia cepacia complex". Nat Rev Microbiol 3 (2): 144–56. 2005. doi:10.1038/nrmicro1085. PMID 15643431.
  3. Burkholder WH (1950). "Sour skin, a bacterial rot of onion bulbs". Phytopathology 40: 115–7.
  4. Lararya-Cuasay LR, Lipstein M, Huang NN. Pseudomonas cepacia in the respiratory flora of patients with cystic fibrosis. Pediatr Res 1977
  5. Torok E et al. Oxford Handbook of Infect. Dis and Microbiol, 2009
  6. 6,0 6,1 McGowan J (2006). "Resistance in nonfermenting gram-negative bacteria: multidrug resistance to the maximum". Am J Infect Control 34 (5 Suppl 1): S29–37; discussion S64–73. doi:10.1016/j.ajic.2006.05.226. PMID 16813979.
  7. «OFPBL agar». Remel Technical Manual. Lenexa, Kan : Remel. 1997.
  8. Avgeri SG; Matthaiou DK; Dimopoulos G; Grammatikos AP; Falagas ME (May 2009). "Therapeutic options for Burkholderia cepacia infections beyond co-trimoxazole: a systematic review of the clinical evidence". Int. J. Antimicrob. Agents 33 (5): 394–404. doi:10.1016/j.ijantimicag.2008.09.010. PMID 19097867.
  9. "Burkholderia cepacia complex species: health hazards and biotechnological potential". TIMI 14 (6): 277-286. 2006. doi:10.1016/j.tim.2006.04.006. PMID 16684604.
  10. "Burkholderia stagnalis sp. nov. and Burkholderia territorii sp. nov., two novel Burkholderia cepacia complex species from environmental and human sources". Int J Syst Evol Microbiol 65: 2265-2271. 2015. doi:10.1099/ijs.0.000251. PMID 25872960.