Britu brīvprātīgo korpuss

Britu brīvprātīgo korpuss (saīsināts BFC; vācu: Britisches Freikorps) bija nacistiskās Vācijas Waffen-SS vienība Otrā pasaules kara laikā, ko veidoja britu un tās domīniju karagūstekņi, kurus bija savervējusi Vācija. Vienība sākotnēji bija pazīstama kā Svētā Jura leģions. Britu vēsturnieka Adriana Vīla pētījumi ir identificējuši 54 karavīrus, kuri kādreiz piederēja šai vienībai, daži tikai dažas dienas. Nevienā brīdī korpusa lielums nesasniedza vairāk kā 27 karavīrus.

Britu brīvprātīgo korpuss

Valsts	Trešais reihs
Pastāvēšanas laiks	1943–1945
Pakļautība	Waffen-SS
Karaspēka veids	Sauszemes spēki
Komandieri
Komandieri	Hanss Verners Ropke Valters Kūlihs Aleksandrs Dolezaleks

Britu korpusa virsnieka formas tērpa kopija.

Korpusa formēšana

Brīvprātīgo vervēšana tika veikta Vācijas karagūstekņu nometnēs. 1944. gadā Berlīnē tika izplatītas propagandas skrejlapas, un izdota avīze karagūstekņiem. Korpuss tika izveidots "kā brīvprātīgo vienība, ko iecerējuši un izveidojuši britu pavalstnieki no visām impērijas daļām, kuri ņēma rokās ieročus un atdeva savu dzīvību vienotā Eiropas cīņā pret Padomju Krieviju". Karagūstekņu vervēšana tika veikta, pamatojoties uz bailēm no Padomju Savienības tālākas ekspansijas Eiropā. Kādā Nīderlandes nometnē karagūstekņus dāsni apgādāja ar cigaretēm un augļiem, uzlaboja dzīves apstākļus. Britu karagūstekņu vidū vācu virsnieki rīkoja propagandas runas par Vācijas mērķiem kara laikā un cīņu pret padomju draudiem. Virsnieki piedāvāja piedalīties cīņā pret īsto ienaidnieku Padomju Savienību.

Viens no vienības dibinātājiem bija Lielbritānijas Indijas lietu ministra Leopolda Amerija dēls Džons Amerijs. Pēc kara beigām viņam tika izpildīts nāvessods par nodevību.

Līdz 1944. gada aprīlim tika savervēti 23 cilvēki. Saskaņā ar vācu pavēlniecības plānu bija nepieciešams savervēt 30 cilvēkus un pēc tam nosūtīt brīvprātīgos uz 5. SS Viking tanku divīziju. Taču līdz 1944. gada augustam vienībā bija savervēti tikai 27 cilvēki.

Korpusa komandieri

Divi britu korpusa karavīri Kenets Berijs un Alfrēds Minčins ar vācu virsniekiem, 1944. gada aprīlis.

BFC nebija "komandiera"tā tiešajā nozīmē, jo SS bija nodoms iecelt britu tautības komandieri, kad parādītos atbilstošs un piemērots britu virsnieks. Tomēr trīs vācu Waffen-SS virsnieki darbojās kā Verbindungsoffizier ("sakaru virsnieks") starp SS-Hauptamt Amtsgruppe D/3, kas bija atbildīga par vienību un britu brīvprātīgajiem, un praksē viņi darbojās kā vienības komandieri disciplinārlietās. Tie bija:

• SS Hauptšturmfīrers Hanss Verners Ropke: 1943. gada septembris – 1944. gada novembris
• SS Oberšturmfīrers Dr. Valters Kūlihs: 1944. gada novembris – 1945. gada aprīlis
• SS Hauptšturmfīrers Dr. Aleksandrs Dolezaleks: 1945. gada aprīlis

Vairāki avoti min 1941. gadā Grieķijā vāciešu sagūstītā britu armijas virsnieka brigadiera Leonarda Paringtona līdzdalību korpusa vadībā. Tas bija balstīts uz dažu britu brīvprātīgo pārprastu novērojumu, kad Paringtons 1943. gada vasarā bija apmeklējis karagūstekņu "brīvdienu nometni" Genshāgenā, Berlīnes dienvidu priekšpilsētā, kā vecākā britu virsnieka ģenerālmajora Viktora Fortūna pārstāvis vācu gūstā. Paringtons bija teicis sapulcētajiem britu ieslodzītajiem, ka viņš "zina nometnes mērķi", un tur esošie BFC brīvprātīgie uzskatīja, ka viņš ir gatavs pievienoties vienībai. Patiesībā Paringtons bija pieņēmis Genshāgenas nometni par galveno karagūstekņu atpūtas centru.

Dalība karadarbībā

1945. gada 8. martā Britu brīvprātīgo korpusa komandieris Valters Kūhlihs izvirzīja ultimātu: britu brīvprātīgo korpusa karavīri dosies uz fronti vai tiks ievietiti koncentrācijas nometnē. Pēc militārās apmācības kursa pabeigšanas vienība tika nosūtīta uz Austrumu fronti 11. SS divīzijas Nordland sastāvā. Korpuss karadarbībā nepiedalījās kā neatkarīga vienība - daži brīvprātīgie tika iedalīti tanku pulka štābā, citi tika iedalīti 11. tanku izlūkošanas bataljonā. 1945. gada 29. aprīlī Šteinera grupa, kurā bija britu brīvprātīgie, sāka atkāpties uz rietumiem, lai padotos amerikāņu vienībām. Tāpat Šverinē tika apzināti brīvprātīgo korpusa dalībnieki.

Galerija

• 
  SS Rottenführer Viljams Britens, 1945. gada februāris
• 
  SS Oberscharführer Tomass Halers Kūpers (Britu apcietinājuma foto, 1945)
• 
  SS Unterscharführer Rojs Kurlanders, 1944
• 
  SS Mann Ēriks Redžinalds Plesents, 1944

Literatūra

• Ronald Seth: Jackals of the Reich. The Story of the British Free Corps. 1972.
• Robert Best: The British Free Corps. The Story of the British Volunteers of the Waffen SS. Steven Books, London 2010, ISBN 1-904911-90-0.
• Eric Meyer: SS Englander. The Amazing True Story of Hitler's British Nazis. SwordWorks, London 2010, ISBN.
• Marko Jelusić: Das „British Free Corps“ in der SS-Schule „Haus Germanien“ in Hildesheim. In: H. Kemmerer (Hrsg.): St. Michaelis zu Hildesheim. Geschichte und Geschichten aus 1000 Jahren. (= Veröffentlichungen der Hildesheimer Volkshochschule zur Stadtgeschichte Hildesheims 15). Hildesheim 2010, ISBN 978-3-8067-8736-8, S. 197–206 (Online in academia.edu).

Ārējās saites

• Margaret Metcalf. «'My father the war traitor'». BBC News, 2002. gada 29. marts.
• Daniel Foggo. «SS veterans in Britain hold secret reunions». The Daily Telegraph, 2002. gada 5. maijs.