Apvienotās Karalistes izstāšanās no Eiropas Savienības

Apvienotās Karalistes izstāšanās no Eiropas Savienības jeb breksits (Brexit) ir starptautisko attiecību noregulēšanas procedūra starp Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes (AK) un Eiropas Savienības (ES) valstu valdībām pēc 2016. gada 23. jūnija referenduma par Apvienotās Karalistes dalību Eiropas Savienībā, kurā Apvienotās Karalistes iedzīvotāju vairākums nobalsoja par Eiropas Savienības pamešanu.

Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste (oranžā krāsā) un Eiropas Savienība (zilā krāsā)

Pēc ilgstošām debatēm un jaunas pārstāvju palātas vēlēšanām 2020. gada 9. janvārī AK parlaments atbalstīja breksita vienošanos (330 deputāti par, 231 pret). 2020. gada 29. janvārī arī Eiropas Parlaments ratificēja breksita vienošanos (621 deputāts par, 49 pret, 13 atturējās), Apvienotā Karaliste 31. janvārī 23.00 pēc Griničas laika izstājās no Eiropas Savienības. Līdz 2020. gada 31. decembrim bija noteikts pārejas periods.

2020. gada 24. decembrī Apvienotā Karaliste un Eiropas Savienība vienojās par visaptverošu brīvās tirdzniecības nolīgumu.

Breksita vārda cilme

Vārds "breksits" (angļu: Brexit) ir jaunvārds, kas aizgūts no angļu valodas, vārda pirmā daļa veidota no diviem burtiem Br, kas ņemts no vārda "Britānija" un exit, kas nozīmē "iziešana". Breksita piekritējus reizēm dēvē par "breksitieriem" (angļu: Brexiteers).

Priekšvēsture

Debates par Apvienotās Karalistes dalību ES saasinājās globālās finanšu krīzes un Eiropas migrantu krīzes iespaidā. 2013. gadā premjerministrs Deivids Kamerons apsolīja, ka gadījumā, ja konservatori uzvarēs 2015. gada parlamenta vēlēšanās, AK valdība veidos pārrunas, kurās tiks lemts par izdevīgākiem nosacījumiem dalībai Eiropas Savienībā, un pēcāk tiks veikts referendums par piederību Eiropas Savienībai. Lielbritānijas neatkarības partija, par kuru nobalsoja 13% cilvēku, pieprasīja izstāšanos no Eiropas Savienības.

Pēc uzvaras 2015. gada maija vēlēšanās Deivids Kamerons apstiprināja lēmumu par pārrunām ar Eiropas Savienību un referendumu. Jautājums par referendumu tika iekļauts karalienes Elizabetes II runā, kurā viņa prezentēja jauno parlamenta sasaukumu. 2015. gada 28. maijā piedāvājums par referendumu tika piedāvāts augšpalātai. Leiboristu partija bija pret referendumu, liberālie demokrāti pieprasīja pasludināt referendumu tikai tādā gadījumā, ja tiktu mainīti līguma nosacījumi ar Eiropas Savienību. Savukārt “Lielbritānijas neatkarības partija”, “Britu nacionālā partija”, “Anglijas un Velsas zaļā partija” un partija “Respect” atbalstīja referenduma norises principu.

Pārrunas par Apvienotās Karalistes statusa maiņu Eiropas Savienībā

Apvienotās Karalistes premjerministrs Deivids Kamerons savā 2015. gada vēlēšanu kampaņā apsolīja diskutēt ar Eiropas Savienību par līguma izmaiņām un sarīkot referendumu par palikšanu Eiropas Savienībā. Publiski aizstāvēja AK palikšanu ES

Diplomātiskās sarunas par šo tēmu tika uzsāktas jau Austrumu partnerības samitā Rīgā 2015. gada 22. maijā. 2015. gada 26. maijā Deivids Kamerons tikās ar Eiropas Komisijas prezidentu Žanu Klodu Junkeru, apspriežot izmaiņas migrācijas likumā, kā arī atteikšanos no tālākas politiskās tuvināšanās ar Eiropas Savienību kā prasību, lai AK turpinātu dalību Eiropas Savienībā.

2015. gada 26. jūnijā Eiropas padomes sapulcē Deivids Kamerons pirmo reizi izklāstīja savus reformas plānus un uzstājās 27 priekšsēdētāju priekšā. 2015. gada novembrī AK valdība atklātā vēstulē Eiropadomes priekšsēdētājam Donaldam Tuskam aprakstīja galvenos mērķus, kurus vēlas panākt pārrunu rezultātā.

Šie mērķi iekļāva sevī četrus blokus:

1. vienota tirgus nodrošināšana visām Eiropas Savienības valstīm nevis tikai Eirozonas valstīm;
2. konkurētspējas paaugstināšana un birokrātijas samazināšana;
3. atteikums Lielbritānijai piedalīties vēl ciešākas Eiropas Savienības dibināšanā. Cienīt valsts suverenitāti;
4. imigrantiem, kuri ierodas Lielbritānijā no citām Eiropas Savienības dalībvalstīm, jānostrādā valstī vismaz 4 gadus, lai saņemtu pabalstus un sociālo mitekli. Izbeigt praksi, ka bērnu pabalsts tiek nosūtīts uz ārzemēm.

2015. gada 17. un 18. decembrī Eiropadomes sapulcē tika izskatīti Lielbritānijas noteikumi. Trijos no četriem jautājumiem tika sasniegts progress, savukārt emigrācijas jautājums atbalstu neguva, jo pēc Eiropas Savienības līderu viedokļa tādā veidā tiktu liegta iespēja brīvi pārvietoties pa vienoto Eiropas tirgu. Pārrunas turpinājās Eiropadomes sapulcē 2016. gada 19.—20. februārī, kurā tika lemts par labu Lielbritānijas noteiktajām prasībām. Tajā pašā dienā Deivids Kamerons paziņoja, ka atbalsta Lielbritānijas palikšanu Eiropas Savienībā un referendums par to tiks rīkots 23. jūnijā. Tajā pat laikā citām partijām tika dota atļauja nepiekrist premjerministra teiktajam un piedalīties kampaņā, kura atbalsta Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības.

2015. gada beigās Apvienotās Karalistes parlaments pieņēma "Aktu par referendumu jautājumā par Eiropas Savienību". Šis referendums bija trešais referendums Lielbritānijas vēsturē, kurš norisinājās visā valsts teritorijā (pirmais referendums notika 1975. gadā, kad tika lemts par palikšanu Eiropas vienotajā tirgū, savukārt otrs referendums notika 2011. gadā par vēlēšanu sistēmas izmaiņām).

Iespējamās sekas

2016. gada 12. februārī tika publicēta analīze par iespējamām sekām, kas varētu rasties, ja valsts izstāsies no ES vai arī paliks tajā. Tika konstatēts, ka izstāšanās no Eiropas Savienības visvairāk ietekmēs ārzemju kapitālieguldījumus un migrāciju uz britu darba tirgu. Eiropas Savienība ir galvenais AK tirdzniecības partneris, 2014. gadā tās eksports bija 45% apmērā, kas ir 295 miljardi eiro, savukārt imports 53%, kas ir 370 miljardi eiro. Lielbritānija pienes ES budžetam daudz vairāk, nekā saņem no tā. Tomēr vairāki valsts reģioni, kuros dzīves līmenis ir zems, saņem lielu atbalstu no Eiropas Savienības struktūrfondiem, savukārt lauksaimniecība saņem lielas subsīdijas. Apmēram 3 miljoni citu Eiropas Savienības dalībnieku mitinās Lielbritānijā. Savukārt 1,3 miljoni britu dzīvo citās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Izstāšanās no Eiropas Savienības var ietekmēt gan citus ES pilsoņus, kuri mitinās Lielbritānijā, gan arī tos britus, kuri mitinās citās ES valstīs. Pēc izstāšanās Lielbritānija varēs ierobežot imigrantu piekļuvi dažādiem pabalstiem. Ja briti izstāsies no Eiropas Savienības, būs jāparaksta jauns tirdzniecības līgums ar pārējām 27 dalībvalstīm, lai uzņēmumi varētu turpināt pārdot savas preces Eiropas tirgū un nesastaptos ar dažādiem ierobežojumiem un tarifu celšanu. PricewaterhouseCoopers ziņojumā ir norādīts, ka Brexit rezultātā valsts var aiziet no 100 000 darba vietas finanšu nozarē.

Iespējamie varianti:

• Norvēģijas variants. Lielbritānija izstājas no Eiropas Savienības un pievienojas Eiropas ekonomikas zonai, kas dod tai pieeju vienotajam Eiropas tirgum.
• Šveices variants: Lielbritānija sekos Šveices piemēram, kura neietilpst ne Eiropas Savienībā, ne Eiropas ekonomiskajā telpā, bet gan paraksta atsevišķus līgumus ar Briseli par katru ekonomikas sektoru.
• Turcijas variants: Lielbritānija var izveidot muitas savienību ar ES, kas ļauj piekļūt Eiropas brīvajam tirgum, bet jāņem vērā, ka finanšu sektors šādu piekļuvi nesaņem.
• Lielbritānija var pilnībā saraut attiecības ar Eiropas Savienību un paļauties tikai uz Pasaules Tirdzniecības organizācijas noteikumiem.

Daudzi no izstāšanās piekritējiem uzskata, ka valstij neder ne Norvēģijas, ne Turcijas, ne Šveices varianti. Viņi vēlas noslēgt līgumu par brīvu tirdzniecību, kura ietvaros netiks noteikti Eiropas Savienības noteikumi attiecībā pret šo līgumu. Viņi uzskata, ka dalība ES bremzē Lielbritānijas ekonomikas attīstību, ņemot vērā arī to, ka budžetā tiek iemaksāts vairāk, nekā no tā saņemts. Viņi vēlas arī atgūt britu tiesības uz savām robežām un samazināt migrantu skaitu valstī.

Galvenā Apvienotās Karalistes priekšrocība ir tā, ka tā atkal var aizliegt cilvēku brīvu plūsmu no ES. Tas bija primārais iemesls, kāpēc cilvēki nobalsoja par Breksitu. Viņi bažījās par bēgļu pieaugumu no Tuvajiem Austrumiem. Apvienotā Karaliste varēs aplikt nodokļus, neievērojot ES pamatnostādnes. Tai arī nebūs jāmaksā ES dalības maksa. Galvenais trūkums ir tas, ka Breksits palēninās saimniecisko izaugsmi. Lielbritānijas valsts kases priekšnieks Filips Hamonds ziņoja, ka AK izaugsme 2018. gadā palēnināsies līdz 2,4 procentiem, 2019. gadā līdz 1,9 procentiem, bet 2020. gadā līdz 1,6 procentiem. Viņš prognozēja, ka nākamajos divos gados izbraukšanas maksas maksās papildu 3 miljonus sterliņu mārciņu. Apvienotā Karaliste zaudēs ES moderno tehnoloģiju priekšrocības vides aizsardzībā, pētniecībā un attīstībā, kā arī enerģētikā.

Breksita balsojums stiprina pretimigrācijas partijas visā Eiropā. Ja tās iegūtu pietiekami daudz atbalsta Francijā un Vācijā un kāda no šīm valstīm izstātos, ES zaudētu visspēcīgākās ekonomiskās valstis un to likvidētu. Apvienotā Karaliste bieži balsoja pret daudzām ES politikām, ko atbalstīja citi locekļi. Starptautiskā Valūtas fonda direktore Kristīne Lagarda sacīja: “Gadi ir beigušies, kad Eiropa nevar sekot kursam, jo briti iebilstu. Viņa piebilda: “Tagad briti iet prom, Eiropa var atrast jaunu elan.”

Izstāšanās izmaksas

Apvienotās Karalistes valdība piekrita maksāt Eiropas Savienībai 37,1 miljardu sterliņu mārciņu kā daļu par izstāšanos no bloka, lai atmaksātu finansiālās saistības, ko tā parakstīja pirms britu publiskās balsošanas par Breksitu. Tomēr OBR (Office for Budget Responsibility) ir atklājis, ka šī summa tiks atlīdzināta, izmantojot pakāpeniskas iemaksas, kas ilgs līdz 2064. gadam. Apvienotā Karaliste izmaksās 16,4 miljardus sterliņu mārciņu no iemaksām ES budžetā laikposmā no 2019. līdz 2020. gadam; 18,2 miljardus sterliņu mārciņu no 2021. gada līdz 2028. gadam par nenokārtotām saistībām un 2,5 miljardus sterliņu mārciņu vērtas neto saistības, kas tiks sadalītas laika posmā no 2019. gada līdz 2064. gadam.

Izstāšanās sarunas

Premjerministre Terēza Meja 2017. gada janvārī noformulēja savas valdības mērķus izstāšanās sarunām

Premjerministrs Boriss Džonsons 2019. gada septembrī cieta neveiksmi panākt AK izstāšanos no ES bez vienošanās

2017. gada 17. janvārī premjerministre Terēza Meja formulēja 12 sarunu mērķus izstāšanās sarunām:

1. noteiktība;
2. kontrole pār saviem likumiem;
3. Eiropas Savienības stiprināšana;
4. Kopīgas ceļošanas telpa ar Īriju;
5. Imigrācijas kontrole;
6. ES pilsoņu tiesības Britānijā un britu pilsoņu tiesības ES;
7. Strādnieku tiesību aizstāvēšana;
8. Brīvā tirdzniecība ar Eiropas tirgiem;
9. Jauni tirdzniecības līgumi ar citām valstīm ("Globālā Britānija");
10. Labākā vieta zinātnei un inovācijām;
11. Sadarbība cīņā ar noziedzību un terorismu;
12. Gluds un sakārtots Breksits.

2017. gada 29. martā Briselē AK vēstnieks ES Tims Barovs nodeva premjerministres Terēzes Mejas oficiālo vēstuli Eiropadomes prezidentam Donaldam Tuskam, tādējādi iedarbinot Lisabonas līguma 50. pantu par izstāšanās kārtību no ES.

Neraugoties uz 2017. gada 8. jūnijā notikušajām AK parlamenta pirmstermiņa vēlēšanām, kurās T. Mejas vadītā Konservatīvā partija zaudēja absolūto vairākumu, pēc AK Breksita ministra Deivida Deivisa un EK sarunu delegācijas vadītāja Mišela Barnjē saskaņojuma ES lietu ministrijas Breksita departaments paziņoja, ka pirmā sarunu kārta sāksies 2017. gada 19. jūnijā.

2018. gada 19. martā Apvienotā Karaliste un Eiropas Savienība vienojās par noteikumiem pārejas posmam no 2018. gada 29. marta līdz 2020. gada 31. decembrim. Lai arī AK pārejas periodā vairs nepiedalīsies ES lēmumu pieņemšanas procesā, tā saglabās visas priekšrocības, kas attiecas uz vienoto tirgu un muitas savienību. Vienošanās Īrijas robežas jautājumā paredzēja, ka pēc "Brexit" Ziemeļīrija varētu saglabāt muitas ūniju ar ES gadījumā, ja netiktu atrasts labāks risinājums.

2019. gada 21. martā, pēc tam, kad AK parlaments atkārtoti noraidīja premjeres Mejas panākto vienošanos, ES līderi piekrita atlikt Breksitu līdz 22. maijam ar nosacījumu, ka Lielbritānijas parlaments atbalstīs šo vienošanos. Pretējā gadījumā ES līderi bija gatavi pagarināt sarunas tikai līdz 12. aprīlim. Tomēr dienu pirms noliktā sarunu pagarinājuma beigām 2019. gada 11. aprīlī Eiropas Savienības valstu līderi ārkārtas samitā piedāvāja AK premjerministrei Terēzai Mejai Breksita atlikšanu līdz, vēlākais, 31. oktobrim, lai novērstu haotisku AK izstāšanos no ES bez vienošanās. Tādēļ AK vēlētāji 23. maijā piedalījās Eiropas Parlamenta vēlēšanās. 24. maijā Terēza Meja paziņoja, ka 7. jūnijā atkāpsies no Konservatīvās partijas vadītājas amata.

2019. gada jūnijā par AK premjerministru kļuva Boriss Džonsons, kas deklarēja, ka panāks bezvienošanās Breksitu līdz 2019. gada 31. oktobrim. Tomēr pēc nespējas pārvarēt AK parlamenta opozīciju 2. oktobrī Džonsons Eiropas Savienībai iesniedza jaunu izstāšanās līguma priekšlikumu. Tajā viņš ierosināja vienošanos par to, ka Ziemeļīrija līdz ar pārējām Apvienotās Karalistes daļām izstāsies no ES muitas savienības, bet uz laiku paliks vienotajā preču tirgū, Ziemeļīrijas parlamentam par to balsojot ik pēc četriem gadiem. Vienošanās paredzēja, ka muitas pārbaudes notiks nevis uz robežas, bet citās muitnīcās vai elektroniski. Eiropas Parlamenta “Brexit” koordinācijas grupa noraidīja šos priekšlikumus. Turpmākajās Apvienotās Karalistes valdības un Eiropas Komisijas pārstāvju sarunās puses panāca jaunu “Brexit” vienošanos, kuru 17. oktobra balsojumā atbalstīja Eiropadome. Jaunā vienošanās vairs neparedzēja pagaidu noregulējumu ar robežkontroles atjaunošanu uz Īrijas un Ziemeļīrijas robežas, bet gan muitas režīma robežu starp Ziemeļīriju un Lielbritāniju. Pēc starpvaldību sarunām Eiropadome 29. oktobrī pieņēma lēmumu pagarināt breksita termiņu līdz 2020. gada 31. janvārim, lai atvēlētu vairāk laika izstāšanās vienošanās ratifikācijai.

Parlamenta debates

Premjeres Terēzas Mejas 2019. gada janvārī piedāvātais likumprojekts paredzēja, ka uz pārejas laiku tiks saglabātas gan Apvienotajā Karalistē dzīvojošo ES valstu pilsoņu, gan AK pilsoņu tiesības ES valstīs. Tomēr, lai šis likums stātos spēkā, tas bija jāapstiprina balsojumos gan AK, gan Eiropas Savienības parlamentos. Pret Mejas piedāvāto vienošanos 15. janvārī nobalsoja 432 deputāti, bet par tikai 202 deputāti. Leiboristu partijas līderis Džeremijs Korbins iesniedza pieprasījumu balsot par neuzticības izteikšanu Mejai, jo viņas valdība cietusi "katastrofālu" sakāvi.

29. janvārī britu parlaments ar nelielu balsu vairākumu atbalstīja ierosinājumu nepieļaut AK aiziešanu no ES bez izstāšanās līguma, par ierosinājumu balsoja 318 deputāti, bet pret to balsoja 310 deputāti. Vienlaikus tas noraidīja citus iesniegtos priekšlikumus: ierosinājumu AK palikt muitas savienībā ar ES, ierosinājumu paplašināt Lisabonas līguma 50. pantu un izslēgt iespēju izstāties no ES bez vienošanās un uzsvērt britu tautas lomu "Brexit" procesā, ierosinājums, kas prasīja dot deputātiem sešas dienas laika "Brexit" alternatīvu apspriešanai, ierosinājums, kas paredzēja izstāšanās termiņa atlikšanu, ja "Brexit" vienošanās netiek panākta līdz 26. februārim, piedāvājums izvairīties no bezvienošanās "Brexit", uzdodot premjerministrei atlikt Lisabonas līguma 50. pantā paredzēto galīgo termiņu aiziešanai no ES.

12. martā parlamenta deputāti atkārtoti ar 391 balsīm pret un 242 balsīm par noraidīja premjeres Mejas panākto vienošanos, 13. martā ar minimālu balsu pārsvaru nobalsoja pret izstāšanos no ES bez vienošanās, bet 14. martā atbalstīja Mejas priekšlikumu par izstāšanās atlikšanu. Šis priekšlikums paredzēja, ka gadījumā, ja parlamenta divreiz noraidītā vienošanās tomēr galu galā tiktu apstiprināta, tad AK izstāšanās no ES, kas sākotnēji bija paredzēta 29. martā, tiktu atlikta līdz 30. jūnijam. 27. martā parlamenta balsojumā vairākumu neguva neviens no piedāvātajiem astoņiem, bet 1. aprīlī neviens no četriem alternatīvajiem risinājumiem. Visvairāk atbalstošo balsu, taču arī noraidošo balsu ieguva scenārijs par otra referenduma rīkošanu (280 par, 292 pret), vistuvāk apstiprināšanai bija priekšlikums par pastāvīgu muitas ūniju ar ES (273 par, 276 pret). Mazāk atbalsta guva scenārijs par jaunu ES muitas saskaņojumu un dalību ES vienotajā tirgū (261 par, 282 pret) un scenārijs, kas paredzēja instruēt valdību atsaukt likumdošanas aktus par izstāšanos no ES dienu pirms gaidāmās izstāšanās (191 par, 292 pret). Savukārt ES noteica, ka britu parlamentam līdz 12. aprīlim vai nu jāpieņem Mejas panāktā vienošanās vai arī jāatrod tai alternatīva, vai jāizstājas no ES bez vienošanās. 4. aprīlī ar vienas balss pārsvaru (313 par, 312 pret) parlaments nobalsoja par likumprojektu, kas uzdeva premjerministrei Terēzai Mejai lūgt atlikt valsts izstāšanos no Eiropas Savienības, lai tādējādi novērstu bezvienošanās Breksitu.

3. un 4. septembrī britu parlamenta deputāti divos balsojumos nobalsoja par likumprojektu (328 par, 301 pret un 329 par, 300 pret), kas pieprasīja premjerministram Borisam Džonsonam atlikt breksitu līdz 2020. gada 31. janvārim, ja vien parlaments nebūs apstiprinājis izstāšanās vienošanos vai arī atbalstījis bezvienošanās breksitu. Lai pārvarētu opozīciju, Džonsons piedāvāja rīkot pirmstermiņa parlamenta vēlēšanas 2019. gada 15. oktobrī, ko deputāti noraidīja. Pēc premjerministra Džonsona ierosinājuma britu karaliene Elizabete II apturēja parlamenta darbību no 9. septembra līdz 14. oktobrim. Skotijas Augstākā tiesa Džonsona lēmumu atzina par nelikumīgu, bet Anglijas tiesa to atzina par likumīgu. Apvienotās Karalistes Augstākā tiesa izskatīja apelācijas pret abiem šiem lēmumiem un 24. septembrī paziņoja, ka premjera ieteikums karalienei apturēt parlamenta darbu nav bijis likumīgs, tādēļ parlamenta darbs nav apturēts. 19. oktobrī parlaments nobalsoja par premjera Džonsona virzītās jaunās breksita vienošanās atlikšanu (322 par, 306 pret) līdz brīdim, kad Apvienotajā Karalistē būs pieņemti nepieciešamie likumi vienošanās izpildei. Tomēr 22. oktobrī pārstāvju palāta pirmajā balsojumā deva savu sākotnējo atbalstu breksita vienošanās likumprojektam (329 par, 299 pret), bet otrajā balsojumā noraidīja Džonsona grafiku (308 par, 322 pret), kas būtu devis deputātiem tikai trīs dienas laika šī likumprojekta izskatīšanai un apstiprināšanai. 29. oktobra balsojumā parlaments atbalstīja (438 par, 20 pret) pirmstermiņa parlamenta vēlēšanu rīkošanu 12. decembrī.

Pēc parlamenta vēlēšanām 2020. gada 9. janvārī pārstāvju palātas jaunais sasaukums atbalstīja "Brexit" vienošanos (330 deputāti par, 231 pret), paverot ceļu bloka pamešanai 31. janvārī.

Ārējās saites

• Brexit iespējamie scenāriji