Brūnā apšubeka
Brūnā apšubeka (Leccinum duriusculum) ir Latvijā visai reti sastopama beku dzimtas sēne, kuras augļķermeņi ir ēdami. Dažreiz tiek uzskatīta par parastās apšubekas pasugu Leccinum aurantiacum subsp. duriusculum, nevis par patstāvīgu sugu.
| Brūnā apšubeka Leccinum duriusculum | |
|---|---|
_Singer_514498.jpg) Brūnās apšubekas Nīderlandē netālu no Hāgas. | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Sēnes (Fungi) |
| Nodalījums | Bazīdijsēnes (Basidiomycota) |
| Klase | Himēnijsēnes (Homobasidiomycetes) |
| Kārta | Beku rinda (Boletales) |
| Dzimta | Beku dzimta (Boletaceae) |
| Ģints | Lācīši (Leccinum) |
| Suga | Brūnā apšubeka (L. duriusculum) |
 Brūnā apšubeka Vikikrātuvē | |
Sēnes apraksts
labot šo sadaļu_Singer_514504.jpg)
- Cepurīte: krāsa no gaiši līdz tumši brūnai vai pelēkbrūnai. Forma sākumā puslodes, vēlāk izliekta līdz polsterveidīgai. Platums līdz 15 cm. Virsmiziņa blāva, sausā laikā viegli tūbaina un sausa, mitrā laikā lipīga, vecumā var saplaisāt. Mīkstums balts, ar vāju patīkamu smaržu un vāju skābenu garšu, griezumu vietās krāsojas pelēki rozā, vēlāk kļūst tumši pelēks ar violetu nokrāsu.
- Stobriņi: Brīvi vai gandrīz brīvi no kātiņa. Atveres apaļas, mazas, sākumā netīri baltas, sēnei augot kļūst viegli pelēcīgi brūnganas, iespiedumu vietās stipri brūnē.
- Kātiņš: ciets, blīvs, cilindrisks, sākumā ar paresninājumu apakšgalā, balts ar tumšāku pašu augšgalu. Garums līdz 15 cm, resnums 1,5-3 cm. Ar pelēcīgu dzīslainu tīklojumu, daļēji klāts sīkām, tumšām, vilnainām zvīņām. Griezumu vietās mīkstums lielākajā daļā krāsojas tāpat kā cepurīte, kātiņa pamatnē var nokrāsoties zilizaļš.
- Sporas: vārpstveida ar konisku galu, masā olīvbrūnas, 13-17/4,5-6 µm.[1] (Pēc citiem šai punktā nesaskanoša avota datiem — elipsoīdas, dzeltenīgas, masā dzeltenbrūnas, 9-13/3,5-5 µm)[2]
- Bazīdijas: gludas, 19-37/6-9 µm.
- Cistīdas: 20-75/5,5-17 µm.[3] [4] [5]
Augšanas apstākļi
labot šo sadaļuMikorizas sēne. Aug vasarā un rudenī zem papelēm kaļķainās augsnēs, uz ko norāda arī sēnes nosaukumi dažās valodās (poļu - Koźlarz topolowy, vācu Pappelröhrling), Latvijā konstatēta parasti zem bērziem un apsēm.[6]
Barības vērtība
labot šo sadaļuĒdama bez iepriekšējas novārīšanas.
Līdzīgās sugas
labot šo sadaļuLīdzīga šai pašā lācīšu ģintī ietilpstošajām bērzubekām cepurītes nokrāsas dēļ, krievu valodā šo sēni pieskaita viņām [7] Varētu tikt sajaukta ar parasto bērzubeku, kuras mīkstums nemaina krāsu griezumā, vai raibo bērzubeku, kuras mīkstums ir rozā nokrāsā. Sajaukšanai nav īpašas kulināras nozīmes, visas šīs ģints sēnes Latvijā ir ar līdzīgām īpašībām.
Skatīt arī
labot šo sadaļuAtsauces
labot šo sadaļu- ↑ Ewald Gerhardt: Grzyby – wielki ilustrowany przewodnik. 364.lpp. ISBN 83-7404-513-2.
- ↑ Sugu enciklopēdija
- ↑ Leccinum duriusculum (bulgāru)
- ↑ Š.Evansa, Dž.Kibijs, “Sēnes”, Zvaigzne ABC, 2004. 200. lpp. ISBN 9984-37-648-6.
- ↑ Brūnā apšubeka
- ↑ Sēnes.lv
- ↑ Подберезовик жестковатый
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Brūnā apšubeka.