Ludvigs Bolšteins
Ludvigs Bolšteins (dzimis 1888. gada 5. februārī, miris 1940. gada 21. jūnijā) bija latviešu virsnieks, Latvijas armijas ģenerālis, aizsargu priekšnieks no 1925. līdz 1928. gadam, Robežapsardzes priekšnieks no 1928. līdz 1940. Lāčplēša Kara ordeņa II un III pakāpes kavalieris.
| ||||||||||||||||||||
| ||||||||||||||||||||
Dzīvesgājums
labot šo sadaļuDzimis 1888. gada 5. februārī Sesavas pagastā meldera ģimenē. 1907. gadā beidza mācības Jelgavas ģimnāzijā, 1912. gadā absolvēja Pēterburgas Universitātes Fizikas matemātikas fakultātes dabaszinātņu nodaļu. Obligātajā karadienestā no 1912. gada oktobra līdz 1913. gada novembrim. Sākoties Pirmajam pasaules karam, iesaukts Krievijas impērijas armijā. Sākumā dienēja Daugavgrīvas cietoksnī un piedalījās latviešu strēlnieku bataljonu organizēšanā. Karoja 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljonā (vēlāk pulkā), sākumā kā karodznieks (praporščiks), piedalījās Ziemassvētku kaujās. Apbalvots ar Sv. Annas III, IV šķiras un Sv. Staņislava III šķiras ordeņiem, dienestu beidzis štābskapteiņa pakāpē.
Pēc boļševiku nākšanas pie varas Bolšteinu Cēsīs arestēja, tomēr viņš izbēga no apcietinājuma un nokļuva Maskavā, kur kopā ar savu bijušo komandieri Frīdrihu Briedi iesaistāījs Savinkova vadītajā pagrīdes "Dzimtenes un brīvības aizsardzības savienībā". Pēc organizācijas sagrāves Bolšteins atgriezās Latvijā un 1918. gada 28. decembrī iestājās topošajā Latvijas armijā. Liepājā piedalījās latviešu karaspēka vienību formēšanā, vēlāk Kalpaka bataljona sastāvā cīnījās frontē. Bija Baloža brigādes štāba priekšnieks. 12. jūlijā paaugstināts par pulkvedi-leitnantu. 1919. gada 9. augustā Bolšteinu iecēla par 9. Rēzeknes kājnieku pulka komandieri. Vadīja pulku cīņās pret bermontiešiem. Uzreiz pēc Rīgas atbrīvošanas, 14. novembrī, Bolšteinu paaugstināja par pulkvedi. Vēlāk ar savu pulku cīnījās Latgales frontē pret boļševikiem.
Demobilizējās 1920. gada 15. septembrī un saimniekoja savā jaunsaimniecībā Bērzmuižas pagasta Bērzes muižas centrā - "Sauliešos", bija Dobeles aizsargu bataljona komandieris. 1925. gada februārī viņu iecēla par aizsargu nodaļas priekšnieku, kur viņš izcēlās ar sistēmiskām reformām,[1] bet 1928. gada aprīlī par Robežapsardzības (no 1935. — Robežsargu brigādes) priekšnieku. 1928. gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeņa II pakāpi un III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. 1935. gadā paaugstināts par ģenerāli.
Jau 1940. gada jūnija sākumā Bolšteins bija informēts par PSRS bruņoto spēku koncentrāciju Latvijas pierobežā. 1940. gada 15. jūnijā Bolšteins, saņemot ziņas par Masļenku robežincidentu, izsaucies "Viss pagalam!".[2] Viņš piedalījās Robežapsardzības komisijā, kas devās izmeklēt incidenta apstākļus[3] un vēlāk ziņoja par pieredzēto armijas štābā.[2] Paredzot tuvojošos iebrukumu un ņemot vērā sev zināmo slepeno informāciju, Bolšteins piedāvāja vadībai, ka valsti atstās, taču saņēma pavēli palikt Latvijā, ko arī izpildīja.
20. jūnijā kļuva zināma jaunas valdības izveide un tās sastāvs un 21. jūnijā bija paredzēts nodot tai pilnvaras, tostarp Bolšteinam tiekoties ar jauno Iekšlietu ministru Vili Lāci. Padotie Bolšteina uzvedību 21. jūnijā raksturojuši kā uzkrītoši jautru, 10 no rīta viņš kopā ar savu štāba priekšnieku pulkvedi V. Kalniņu devās tikties ar jauno Iekšlietu ministru. Pēc 15-20 minūtēm pulkvedis Kalniņš no tikšanās atgriezās viens un pēc mirkļa no Bolšteina kabineta atskanēja šāviena troksnis. Ģenerālis Ludvigs Bolšteins, atsakoties sadarboties ar okupācijas varu, laupīja savu dzīvību 1940. gada 21. jūnijā savā darba kabinetā.[2]
Ģenerālis Bolšteins atstāja vairākas pirmsnāves vēstules, tostarp savai mātei, tajā rakstot:
Māte, piedod, es citādi nevarēju![4]
Vienā no pirmsnāves vēstulēm, kas adresēta vienīgi savai priekšniecībai, neskaidrojot, kas ar to domāts, Bolšteins skaidroja savu rīcību:
Savai priekšniecībai. Mēs, latvieši, sev uzcēlām jaunu staltu ēku - savu valsti. Sveša vara grib piespiest, lai mēs to paši noārdām. Es nespēju piedalīties.[5][6][7]
— Ģen.Bolšteins
Bolšteina nāves apstākļi publiski tika noklusēti, paziņojot tikai par pašu faktu.[8] Ar pilnu militāru godu Bolšteins tika apbedīts Rīgas Brāļu kapos un jau vēlāk, Lielvācijas okupācijas periodā, nāca gaismā informācija, ka Bolšteins pats sev atņēmis dzīvību.
Apbalvojumi
labot šo sadaļu- Sv. Staņislava ordenis (III šķiras)
- Sv. Annas ordenis (III un IV šķiras)
- III šķiras Lāčplēša Kara ordenis
- Francijas Goda Leģiona ordenis (kavalieris)
- Somijas aizsargu krusts (1926)
- I šķiras Somijas Baltās rozes ordenis (1926)
- Polijas Nopelnu krusts (zelta) (1927)
- II šķiras Lāčplēša Kara ordenis (1928)
III šķiras Triju Zvaigžņu ordenis (1928)
Aizsargu Nopelnu krusts (1928)- Igaunijas aizsargu Ērgļa krusts (1930)[9]
II šķiras Lietuvas Dižkunigaiša Ģedimina ordenis (1931)- III pakāpes Polijas Polonia Restituta ordenis (1937)
- II šķiras Triju Zvaigžņu ordenis (1937)
Literatūra
labot šo sadaļu- Latvijas armijas augstākie virsnieki (1918-1940), biogrāfiska vārdnīca (sast. Ēriks Jēkabsons, Valters Ščerbinskis); Latvijas Valsts vēstures arhīvs. ISBN 9984-510-17-4
Piezīmes un atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Viesturs Sprūde. «Kā radās un kāpēc vairs nepastāv aizsargi – valsts un latviskuma sargi». LA.lv, 2014. gada 3. aprīlī.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 Daugavas Vanagi, Nr. 3, 1942. g. 28. aug. 8. lpp.
- ↑ Brīvā Zeme, Nr. 134, 1940. g. 17. jūn. 11. lpp
- ↑ Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1970, 1.sējums, 137. lpp
- ↑ L.Bolšteina pirmsnāves vēstules noraksts
- ↑ Godina ģenerāli Ludvigu Bolšteinu (LA.lv)
- ↑ Vēstules noraksta attēls
- ↑ Daugavas Vēstnesis, Nr. 142, 1940. g. 22. jūn. 7. lpp.
- ↑ Par Igaunijas valsts apbalvojumu Ērgļa krusts kļuva 1936. gadā
