Baltkrievijas Tautas Republikas Rada

Baltkrievijas Tautas Republikas Rada[1] (baltkrievu: Рада Беларускай Народнай Рэспублікі, Рада БНР), saīsināti BTR Rada, bija Baltkrievijas Tautas Republikas pārvaldes institūcija. Kopš 1919. gada BTR Rada atrodas trimdā, kur tā ir saglabājusi savu pastāvēšanu baltkrievu diasporas vidū kā interešu aizstāvības grupa,[2] kas Rietumu politikas veidotāju vidū veicina atbalstu Baltkrievijas neatkarībai un demokrātijai Baltkrievijā.[3] BTR Rada uzskata sevi par formālu un procesuālu 1917. gada Pirmā Visbaltkrievijas kongresa mantinieci. 2023. gadā BTR Rada ir vecākā trimdā esošā valdība.[4]

Baltkrievijas Tautas Republikas Rada
Рада Беларускай Народнай Рэспублікі
Baltkrievijas Tautas Republikas Rada
Tips
Tips Trimdas valdība
Līderi
Priekšsēdētāja Ivonka Survilla
kopš 1997. gada 30. augusta
Mājaslapa
www.radabnr.org

BTR Radu dibināja kā izpildinstitūciju Pirmajam Visbaltkrievijas kongresam,[5] kas notika Minskā 1917. gada decembrī un kurā piedalījās vairāk nekā 1800 dalībnieku no dažādiem Baltkrievijas reģioniem, tostarp Baltkrievijas nacionālo organizāciju, reģionālo pašvaldību (zemstvo), galveno kristīgo konfesiju un Baltkrievijas ebreju politisko partiju pārstāvji. Kongresa darbu vardarbīgi pārtrauca boļševiki.

Pēc boļševiku atkāpšanās no Minskas, Rada pasludināja sevi par augstāko varu Baltkrievijā. Pēc tam, kad boļševiki un vācieši bija parakstījuši Brestļitovskas līgumu, Rada pasludināja Baltkrievijas neatkarību kā suverēnu Baltkrievijas Tautas Republiku.

Vācija oficiāli neatzina Baltkrieviju un kavēja Baltkrievijas Tautas Republikas iestāžu darbību. Tomēr Radai izdevās sākt organizēt savus pārvaldes orgānus dažādās valsts daļās, kā arī strādāt pie nacionālās baltkrievu armijas un nacionālās izglītības sistēmas izveides.

Rada nodibināja oficiālus diplomātiskos kontaktus ar vairākām valstīm, tostarp Somiju, Ukrainas Tautas Republiku, Čehoslovākiju, Baltijas valstīm, Turciju un citām.

Līdz ar Sarkanās armijas tuvošanos Minskai, Rada bija spiesta pārcelties uz Viļņu, pēc tam uz Hrodnu un visbeidzot, pēc saskaņošanas ar Lietuvu, uz Kauņu.