Augstākā būtība

Augstākā būtība plašākajā izpratnē apzīmē Dievu. Šādi šis jēdziens tiek traktēts visās lielākajās reliģijās - kristietībā, islāmā, hinduismā, arī deismā. Taču bez reliģiskās, pastāv arī citi Augstākās būtības interpretācijas varianti. Filosofiskā kontekstā tas ir plaši izplatīts brālības tipa organizācijās, it īpaši brīvmūrniecībā, kur no brīvmūrnieku ložu kandidātiem (meklētājiem) vai brāļiem parasti pat netiek prasīts paskaidrot, ko katrs saprot ar šo jēdzienu. Tas gan nenozīmē jebkāda satura trūkumu, jo arī brīvmūrnieki lieto ar Augstāko būtību cieši saistītu jēdzienu Dižais Pasaules Arhitekts, tādējādi uzsverot arī savas kustības senās vēstures saknes (skat. Zālamana templis). Turklāt visai plašais domas liberālisms izriet arī no brīvmūrniecības tradīcijas izvairīties no teoloģiskām, politiskām un cita veida dogmām.

Augstāko būtību filosofisko kontekstu visai spilgti raksturo brīvmūrniecībā un citās brālībās populārā devīze Deus Meumque Jus. Burtiski tulkojot to no latīņu valodas iznāktu "Dievs un manas tiesības". Taču arī šajā gadījumā īstā jēga ir dziļāka. Ar Dievu šeit apzīmē cilvēces augstāko ētisko un morāles principu kopumu - godu, taisnīgumu, mīlestību, līdzjūtību u.c. - īpašības, kas rodamas cilvēkā pašā, tā iekšējā pasaulē. Katram cilvēkam no dabas (varbūt Dižā Pasaules Arhitekta) ir dotas tiesības baudīt šos principus no pārējās sabiedrības puses, līdz ar to radot katram arī pienākumu tos sniegt pārējiem. Tā arī ir Augstākā būtība. Skatot to detalizētāki var sastapties ar daudzām, dažādām tās niansēm, atkarībā no konkrētās sabiedrības grupas, indivīda, tā interesēm, izglītības līmeņa, piederības tai vai citai etniskai kopai, reliģijai, brālībai, organizācijai utt.