Arvīds Jansons (dzimis 1914. gada 24. oktobrī, miris 1984. gada 21. novembrī) bija latviešu diriģents, mūzikas pedagogs un vijolnieks. Arī viņa dēls Mariss Jansons bija diriģents.

Arvīds Jansons
Arvīds Jansons 1951. gadā
Galvenā informācija
Dzimis 1914. gada 24. oktobrī
Valsts karogs: Krievijas Impērija Liepāja, Kurzemes guberņa, Krievijas impērija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1984. gada 21. novembrī (70 gadu vecumā)
Valsts karogs: Apvienotā Karaliste Mančestra, Anglija, Apvienotā Karaliste
Nodarbošanās Diriģents, mūzikas pedagogs, vijolnieks
Instrumenti Vijole

Arvīds Jansons ir dzimis 1914. gada 24. oktobrī (pēc citiem avotiem — 23. oktobrī)[1][2] Liepājā kordiriģenta ģimenē.[3]

No 1929. līdz 1935. gadam mācījās Liepājas Tautas konservatorijā, 1944. gadā pabeidza Rūdolfa Miķelsona un Arvīda Norīša vijoles klasi Latvijas konservatorijā.[4] Diriģēšanu mācījies pie Latvijas Nacionālās operas virsdiriģenta Leo Bleha.[4]

No 1931. līdz 1940. gadam Jansons darbojās Liepājas operas orķestrī un Latvijas Filharmonijas simfoniskajā orķestrī. Tur viņš satika savu nākamo sievu Idu Blumenfeldi[5]. No 1940. līdz 1944. gadam bija Operas un baleta teātra orķestra dalībnieks.

Latvijas vācu okupācijas laikā viņa sieva Ida izglābās no holokausta, jo divi latviešu ārsti liecināja, ka viņa ir adoptēta no krievu ģimenes. Jansoniem ļoti palīdzēja operas solists Mariss Vētra, un viņam par godu vecāki savu jaundzimušo bērnu nosauca par Marisu.[5]

No 1944. līdz 1952. gadam Arvīds diriģējis Operas un baleta teātra orķestri, no 1948. līdz 1952. gadam — arī Latvijas Radiokomitejas simfonisko orķestri. Viņu ievēlēja par Rīgas pilsētas darbaļaužu deputātu padomes deputātu.

1946. gadā Jansons ieguva 2. prēmiju jauno diriģentu konkursā Ļeņingradā un viņu uzaicināja strādāt par Jevgeņija Mravinska asistentu Leņingradas filharmonijā. No 1952. gada viņš šajā amatā strādāja pastāvīgi, diriģējot Ļeņingradas Filharmonijas simfonisko orķestri līdz pat mūža galam, sniedzot daudz koncertu PSRS, Eiropā, Japānā, ASV, Austrālijā.[4]

1958. gadā viņš kļuva par Tokijas simfoniskā orķestra goda diriģentu, 1964. gadā par Tokijas goda pilsoni.[4]

Jansons mira no sirdstriekas 1984. gada 21. novembrī, koncertturnejas laikā diriģējot koncertā Mančestrā, Lielbritānijā. Apbedīts Sanktpēterburgā, Krievijā.[2]

1965. gadā Jansons sācis starptautiskos mūzikas semināros vadīt diriģēšanas meistarkursus.

1972. gadā kļuvis par profesoru Ļeņingradas konservatorijā.

1950. gadā ieguvis Staļina prēmiju, kā arī Latvijas PSR Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka goda nosaukumu. 1957. gadā ieguvis Krievijas PFSR Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka goda nosaukumu, 1976. gadā — PSRS Tautas skatuves mākslinieka goda nosaukumu.[4]

  1. «Янсонс Арвид Кришевич». Slovari.yandex.ru. Skatīts: 2014. gada 24. oktobrī.[novecojusi saite]
  2. 2,0 2,1 «ЯНСОНС АРВИД КРИШЕВИЧ (1914-1984)». Narnecropol.narod.ru. Skatīts: 2014. gada 24. oktobrī.
  3. «Pirms 100 gadiem dzimis diriģents Arvīds Jansons». Irliepaja.lv. Skatīts: 2014. gada 24. oktobrī.
  4. 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 Latvijas enciklopēdija. 3. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2005. 121. lpp. ISBN 9984-9482-3-4.
  5. 5,0 5,1 «Люди. Судьбы. Арвид и Ираида Янсонс». Ebreju Kultūra (krievu). 2016-09-18. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019-12-03. Skatīts: 2019-12-02.