Arturs Sproģis

Arturs Sproģis (1904. gada 6. marts, Rīga — 1980. gada 2. oktobris, Maskava) bija Sarkanās armijas pulkvedis, Krievijas pilsoņu kara, Spānijas pilsoņu kara un Otrā pasaules kara dalībnieks. No 1944. līdz 1945. gadam vadījis Latvijas partizānu kustības štābu.

Arturs Sproģis Arturs Sproģis Spānijas pilsoņu kara laikā (1936—37) kopā ar Jeļizavetu Paršinu (Елизавета Паршина). Personīgā informācija Dzimis 1904. gada 6. martā Rīga, Krievijas Impērija Miris 1980. gada 2. oktobrī (76 gadi) Maskava, PSRS Tautība latvietis Dzīvesbiedre neprecējies

Militārais dienests Dienesta pakāpe pulkvedis (1943) Dienesta laiks 1919. — 1945. Valsts KPFSR, PSRS Struktūra sauszemes armija (robežsardze, partizāni) Kaujas darbība Krievijas pilsoņu karš, Spānijas pilsoņu karš, Otrais pasaules karš Apbalvojumi Ļeņina ordenis (kopā 2), Sarkanā Karoga ordenis (kopā 4), Tēvijas Kara ordenis u.c. Izglītība Kara skola (1922) Apvienotās valsts politiskās pārvaldes Augstākā robežapsardzības skola (1930) M. Frunzes Kara akadēmija (1940) Sarkanās armijas Ģenerālštāba Augstākā speciālā skola (1941)

Dzīvesgājums

Dzimis Rīgā. 1919. gadā iestājies Sarkanajā armijā, kur cīnījies neilgu laiku 7. latviešu (sarkano) strēlnieku pulkā. No 1920. gada boļševiku partijas biedrs (biedra karte Nr. 0855473). Tajā pašā gadā sarkano Kremļa kursantu brigādes sastāvā karoja Dienvidu frontē pret Vrangeļa karaspēku.

1922. gadā pabeidzis Kara skolu. Pēc tam nosūtīts kā vada komandieris Padomju Savienības robežsardzē valsts rietumos. Robežsardzē dažādos amatos dienējis līdz pat 1928. gadam. Pēc tam līdz 1930. gadam mācījies Apvienotās valsts politiskās pārvaldes Augstākajā robežapsardzības skolā. No 1930. gada dienēja Baltkrievijas PSR Galvenās politiskās pārvaldes — Iekšlietu Tautas komisariāta Sevišķajā daļā par pilnvaroto.

No 1936. līdz 1937. gadam bijis militārais padomnieks Spānijas pilsoņu karā republikāņu 14. armijas korpusā ar segvārdu majors Arturo. Par sekmīgu uzdevumu izpildi apbalvots ar Sarkanā Karoga ordeni. 1937. gadā uzsācis mācības M. Frunzes Kara akadēmijā, kuru absolvēja 1940. gadā. Pēc tam Sproģis no 1940. gada septembra līdz 1941. gada jūnijam mācījās Sarkanās armijas Ģenerālštāba Augstākajā speciālajā skolā.

Laikā, kad Vācija uzbruka PSRS, atradies Rietumu frontē. Līdz 1942. gada decembrim majors Sproģis komandēja karaspēka daļu Nr. 9903, kurā gatavoja izlūkus — diversantus, kuri darbojās vāciešu aizmugurē. Starp viņa audzēknēm bija arī Zoja Kosmodemjanska. No 1942. gada decembra līdz 1944. gada beigām Sproģis bija Latvijas PSR partizānu kustības štāba priekšnieks. Pēc tam līdz 1945. gadam bija LKP Kara nodaļas vadītājs. Kara laikā divreiz ievainots (1941. un 1942. gadā).

No 1946. līdz 1949. gadam docētājs Maskavas Pedagoģiskajā svešvalodu institūtā, pārvaldījis latviešu, krievu un arī franču valodu. Neprecējies.

Dzīves pēdējos gadus dzīvojis Maskavā. Pēc nāves apglabāts Raiņa kapos (Rīgā).