Artūrs Laiviņš
Artūrs Laiviņš (dzimis 1893. gada 9. septembrī Ķēču pagastā, miris 1949. gada 14. novembrī Vācijā) bija latviešu uzņēmējs. Viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem.[1]
| ||||||||||||||||
Dzīves gājums
labot šo sadaļuDzimis 1893. gada 9. septembrī Ķēču pagasta (tagad Nītaures pagasts) "Rezguļos" krodzinieka ģimenē. 1912. gadā beidza Rīgas N. Mironova komercskolu un 1914. gadā iestājās Rīgas politehniskā institūta ķīmijas nodaļā. Pirmā pasaules kara laikā Krievijā Sibīrijas Tirdzniecības bankas Maskavas nodaļas vadītājs, pēc nacionalizācijas — tirgotājs Maskavā.
1920. gadā atgriezies Latvijā. 1920. gadā kopā ar R. Ekmani atvēris ziepju fabriku, 1924. gadā ar Pēteri Šulcu — makaronu fabriku "Pēteris Šulcs un B-drs". Rīgas Tirgotāju savstarpējās kredītbankas padomes loceklis.
1940. gadā pēc padomju okupācijas strādājis Lipājas pulksteņu rūpnīcā "Kursa". Vācu okupācijas laikā iecelts par tās vadītāju. Latvijas Centrālās padomes biedrs, darbojies Militārajā sekcijā, sagādājis ieročus.
1944. gadā devies uz Vāciju. 1946. gadā iestājies Latvijas pretošanās kustības dalībnieku apvienībā. Miris 1949. gada 14. novembrī Sengvardenā (tagad Vilhelmshāfenes daļa), Lejassaksijā. Apglabāts Oldenburgas kapos, Vācijā
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Ar parakstu par Latviju : biogrāfiskā vārdnīca : Latvijas Centrālās Padomes Memoranda parakstītāju biogrāfijas / sastādītāja Ieva Kvāle. Rīga : Latvijas Kara muzejs. 2014. 291. lpp. ISBN 9789934827051.
 | Šī ar Latviju saistītā cilvēka biogrāfija ir nepilnīga. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |